Viņš ienāca negaidot, bet bija tik ļoti gaidīts. Kā nasta nokrita no pleciem. Tik daudz gadus biju meklējusi veidu kā būt tādai, kas patiks; tādai, kas neizpaudīs savas ēnas un neaizbiedēs ar savu patību. Tik ilgi biju sevi slēpusi zem kārtām un izkārtnēm, mēģinot piemeklēt sev tērpu un būtību, kas patiks tam otram. Jā, gandrīz kļuvu par apzinīga jurista sievu, nu tādu – ar buktētiem svārciņiem un pērlēm ap kaklu, bet dvēsele mani bija atmodinājusi brīvībai.
Acis vēl arvien mirkst asarās, cik atvieglota un pārsteigta biju, kad pirmo reizi, viņam blakus esot, sajutu, ka ar mani viss ir kārtībā. Man nav jākļūst citai, es jau esmu veselums. Man nav jāatbilst kādam sievietes etalonam. Man tikai jābūt man pašai..
Tik pateicīga esmu pati sev, ka todien nolēmu pamēģināt kā būtu, ja būtu es pati, bez izlikšanās, bez izpatikšanas, it kā kāda iekšēja balss man maigi čukstētu: neīsts šeit neiederas.
Bijām gatavi būvēt ko jaunu, bez pagātnes atkārtojumiem un senču ierastiem scenārijiem. Es zināju, ka divu mīlošu cilvēku savienību šajā dzīvē neesmu redzējusi. Es zināju, ka man būs jāapgūst pilnīgi jauna viela. Man nebūs jāpiemēra vecāku vai vecvecāku laulību modelis. Man būs jālaužas cauri mežonīgiem džungļiem, lai atrastu iespēju mums kopā pastāvēt.
Mums ļoti daudz izdevās, ļoti daudz izdodas vēl arvien. Bet arvien pa vidam tomēr uzpeldēja un uzpeld mani, arī viņa, piedzīvotie scenāriji. Ego sadursmes un sadzīves ķildas. Piemēram, kā toreiz, kad es arī sagribēju būt tik stipra un pašpietiekama kā mamma un pierādīt, ka varu izdzīvot viena un izaudzināt bērnus viena (bet īstenībā manī bija iezagušās bailes, jo nesapratu – kā tas ir, kad ir divi vecāki, kas rūpējas par bērniem). Bet mana dvēsele jau bija gatava šim izaicinājumam. Tā ielika mani tik sarežģītos apstākļos, lai manā dzīvē neatrastos glābēja. Lai manā dzīvē tajā brīdī nepietiktu pašai spēka uzsākt jaunu ceļu. Lai es apstātos, padomātu un sajustu: vai tiešām šis scenārijs ir mans vai tomēr kāda cita stāsta atkārtojums? Un tomēr tas pierādīja, ka vēl arvien esmu veselums un mans veselums nav atkarīgs, no tā, vai cilvēks man blakus spēs aizpildīt manus tukšumus. Tas man lika un vēl arvien liek atvērt acis un sirdi, lai sajustu, kurš stāsts ir mans un kurš ir tikai kaut kur nokopēts variants.
Mēs vēl arvien laužamies saviem džungļiem cauri, reizēm mums ir savi ceļi, ko gribam pieredzēt vienatnē un reizēm ir ceļi, ko gribam noiet kopā. Mēs cenšamies šajos džungļos būt brīvi, neapmaldīties un vienmēr atrodamies viena sauciena attālumā, lai spētu turpināt savu ceļu uz priekšu, viens otru atbalstot.
Es neredzu šodien sevi stāvam kā jūrnieku, ar pie pieres pieliktu roku, kas veras tālā nākotnē. Tajā nākotnē, kur mēs novecojam kopā un šūpojamies šūpuļkrēslos veroties saulrietā. Es redzu mūs šodien un šodien mēs esam. To, vai tam tā būs paredzēts būt pēc 2, 15 vai 150 gadiem, to mēs gan varam, gan reizēm arī nevaram ietekmēt.
Tomēr es vienmēr būšu pateicīga liktenim, kurš atļāvis mums šajā dzīvē satikties..
Ar saulīti sirdī,
Signe
