Projekts — Dzīve

Pirms daudziem gadiem es sevi modināju. Gaišā dienas laikā, rītos, vakaros, naktīs modināju: Signe, mosties! Jutu sevi kā atdalītu no sevis pašas. Jutu, kā lidinos kā balons, kas lidinās pati sev līdzi. Mācījos soli pa solim iekāpt atpakaļ sevī. Iekāpt ķermenī, sajust soli, ko lieku, sajust plaukstu, kas glāsta, sajust kumosu, kas nokosts. Mosties, Signe,… Turpiniet lasīt Kritiens augšup

Es ik pa laikam atgādinu sev kādu laiku pirms vairākiem gadiem, kad baidījos iziet no mājas, kad baidījos palikt viena, nespēju uzturēties ļaužu pilnās telpās vai vietās. Toreiz sev stingri piekodināju: kad es atkal varēšu dzīvot tā brīvi, kā to biju darījusi agrāk; nepazaudēt pazemību un pateicību iespējai piedzīvot dzīves ikdienišķos mirkļus. Šodien uzdāvināju sev… Turpiniet lasīt Novērtēt pašsaprotamo

Šorīt kāds atgādināja par notikumu, kurā es izdarīju kļūdu, tai brīdī to līdz galam neapzinoties. Pēdējā laikā ik pa laikam manā atmiņā uzpeld notikumi, kuros esmu rīkojusies ne no tās tīrākās, gaišākās un mīlošākās puses. Pēc šādiem notikumiem gribas vai nu vērst visu par labu, ja tas ir iespējams vai paslēpties zem segas un kādu… Turpiniet lasīt Piedot Sev!

Jutīšu vēlāk, tagad jāsteidzas paspēt. Paspēt izpildīt visus tos uzdevumus, kurus esmu savā dzīvē radījusi un darot vienu, domās piedzīvoju gan iepriekšējo, gan nākamo. Tā rodas mūsu šīs dzīves trauksmes. Es arvien biežāk savā ikdienā novērtēju mirkli. Arī šodien, kad it kā bija skrējiens, nogurums un prātā salikti kādi uzdevumi, pienākumi, darīšanas. Un es apstājos.… Turpiniet lasīt Jutīšu vēlāk, jāsteidzas paspēt

Tu tikai palūdz, tikai pamāj ar savu burvju nūjiņu un saki: es vēlos… un vienmēr būs kāds rūķītis, kas steigsies Tavu vēlēšanos piepildīt! Tu saki: es gribu kaut vienu rītu vannā pavadīt un rūķītis steigs atbrīvot Tavus dienas plānus un piedāvās iegremdēties vannas siltajā putu pārpildītā ūdenī. Tu saki: es gribu brokastīs mīlestībā ceptas pankūkas… Turpiniet lasīt Rūķīt, es vēlos…

Vislielākā cīņa manā dzīvē ir starp manu sirdi un manu prātu. Kad mēģinu atcerēties, kad tas sākas, nāk atmiņā aina no bērnības. Man bija kādi seši gadi un kādam pieaugušam pateicu, ko jūtu. Toreiz redzēju, cik mani vārdi bija sāpīgi un nolēmu turpmāk uzmanīties ar vārdiem, ko paužu. Hmm.. Bet varbūt tas notika jau pirms… Turpiniet lasīt Pats savas dzīves režisors

Manas grāmatas beigās ir nodaļa “Es atdodos dzīvei!” Ko tas nozīmē? Ko praktiskā dzīvē nozīmē šāds vārdu sakārtojums? Kad to rakstīju, es nezināju, kā tas manā dzīvē turpmāk izspēlēsies. Es nezināju, kas notiks tālāk – vai mana slimība atkāpsies tikai tāpēc vien, ka to beidzot sāku pieņemt? Vai mans prieks vienmēr mani iznesīs cauri, lai… Turpiniet lasīt Vai es atdodos dzīvei?

Pirms pāris gadiem ilgāku laiku nekontaktēju ar savu tēvu. Tik ilgi biju gaidījusi viņa atzinību, uzmanību, uzslavas. Biju dusmīga. Dusmīga, ka mani nepieņem, neslavē. Līdz sapratu, ka tā mūždien gaidīšu atzinību no citiem. Ko tas dos? Staigāšu kā ubags apkārt un gaidīšu, kad kāds izmetīs labu vārdiņu? Un, pag, Signe, par ko gan Tevi vispār… Turpiniet lasīt Attiecības ar tēti

“Es labāk uzreiz meklēšu otra cilvēka mīnusus un negludumus, lai sevi pasargātu no iespējamas vilšanās, sāpēm un ciešanām. Jo vairāk nelabā otrā ieraudzīšu, jo drošāk es savā pasaulē jutīšos, jo zināšu, ar ko man darīšana un kā apbruņoties, lai neciestu.” Tā es biju iemācījusies dzīvot. Neuzticoties. Neticot. Ēnas meklējot. Šādi mijiedarbojoties ar pasauli, ne tikai… Turpiniet lasīt Meklēt otrā (sevī) tikai tumsu vai tikai gaismu?

Visas vasaras garumā vēroju apkārtējo cilvēku dzīves – cilvēki baudīja jūru, sauli, festivālus, koncertus, retrītus un ceļojumus. Es tikmēr šūpojos. Šūpojos kā laiva jūrā starp vētrām. Vētra nāca viena pēc otras un fonā vienmēr apkārt riņķoja haizivis. Jā, tāda bija mana sajūta par vasaru. Līdz tam, ka pietrūkst nauda sērkociņiem, kāds piedāvā iesūdzēt mani tiesā… Turpiniet lasīt Laime, ka vasara ir galā