Pirms daudziem gadiem es sevi modināju.
Gaišā dienas laikā, rītos, vakaros, naktīs modināju: Signe, mosties! Jutu sevi kā atdalītu no sevis pašas. Jutu, kā lidinos kā balons, kas lidinās pati sev līdzi. Mācījos soli pa solim iekāpt atpakaļ sevī. Iekāpt ķermenī, sajust soli, ko lieku, sajust plaukstu, kas glāsta, sajust kumosu, kas nokosts. Mosties, Signe, mosties! Es sevi modināju, zinot, ka ir laiks!
Es atmodos līdz ar austošas saules pielietas rases lāses sveicienu pļavā, līdz ar lidojošas lapas maigu pieskārienu, līdz ar sarindotu smilšu graudu zīmēm un baltām spalvām, manā ceļā kaisītām.
Lai iekristu dziļās šaubās, neticībā, apšaubīšanā tajā, ko jebkad esmu zinājusi, jutusi un pazinusi kā īstu.. Tik rases lāses sveicieni, sniegpārslu maigie pieskārieni, mazu lidojošu pūku sveicieni neļāva man sastingt pavisam. Domu nomainīja doma, uztraukumu – skumjas, bet mazie Gaismas sveicieni dienu no dienas kā mazi gaismas pavedieni noturēja paļaušanos – šis laiks ir jāpārdzīvo, jāpiedzīvo, lai nu jau ar abām kājām stāvētu uz kājām. Lai sajustu, lai atkal patiesi sajustu, saredzētu un zinātu, kā mēs viens otru, caur zelta gaismas pavedieniem, atceramies. Kā mēs viens caur otru sevi atceramies..
Es zinu, kāds gudri lasīs un teiks: ar mani gan tā vairs nenotiks un, zini, es Tev to patiesi novēlu! Bet, ja tomēr kādā brīdī sajūti kritienu augšup – nenobīsties – Tu esi ļoti mīlēts, Tev izdosies! 🤍🤍🤍
Mīlestībā,
Signe 🤍
2023.gada 26.decembris