Pirms pāris gadiem arvien biežāk pamanīju, ka savos ierakstos vai ikdienas sarunās cenšos iespiest/ierunāt savu pagātnes pieredzi. Es tik ļoti pie tās biju pieķērusies, man tā bija tik ļoti dārga, ka ikdienā centos par to domāt un stingri, stingri turēt savā ikdienas prātā. Pieredzes, sajūtas, atklāsmes, piedzīvojumi, sāpes, pārdzīvojumi, uzvaras un neskaitāmās metodes, kā ar sevi esmu strādājusi, bija manas lielākās trofejas. Šo rakstot, prātā nāk aina ar komiksu varoni Knapu Makdaku, kurš tik ļoti turējās pie savām zelta monētām un katru dienu tās pārskaitīja, tajās peldējās un tā bija visa viņa dzīve. Manā dzīvē bija līdzīgi. Tikai zelta monētu vietā bija manas sāpes un prieka mirkļu atmiņas. Iekšēji tik ļoti centos kļūt arvien tīrāka, veselāka, laimīgāka, priekpilnāka un mīlestības ietilpīgāka, bet, kā to savienot ar šo pagātnes pieredžu bagātību, kuru nesu ikdienā līdzi?
Tad es nolēmu rakstīt grāmatu. Izrakstīt ārā visu to pieredzi, kam gāju pēdējos gadus cauri – gan sāpes, gan ciešanas, gan prieku, gan svētlaimi. Es nolēmu atbrīvot savus ķermeņus, it īpaši manu prātu no šīs smagās bagāžas nešanas sev līdzi. Lai ļautu sev nonākt TAGADNES mirklī. Lai patiesi sev ļautu sākt atveseļoties un uzplaukt.
Ar pēdējo grāmatas lapu noslēdzu šo dārgumu lādi. Es savu prātu nomierināju, ka tas vienmēr varēs atvērt grāmatu un pēc satura rādītāja izvēlēties, kurās atmiņās tas vēlas pakavēties. Bet ikdienā man šīs atmiņas vairs nebija vajadzīgas. Es varēju vairs necensties sarunas vidū izmest frāzes: “kā man gāja, kad es gribēju sev padarīt galu” vai “kā es kādā vēlā vakarā uz ielas gaismas būtni satiku”. Es izelpoju. Es atlaidu. Stāsts ir drošībā. Tas vairs nav jāglabā manos ķermeņos. Es varu pārdzimt.
Daudzi runā par pāreju no viena apziņas stāvokļa citā; par vibrāciju paaugstināšanos; par pāreju no vienas realitātes citā. Šī grāmata bija un ir mana pāreja no vienas realitātes citā. Es zinu, ka manā dzīvē ir gājis visādi, es zinu, ka daudz esmu iemācījusies. Es zinu, ka daudz varu citiem dot. Bet manī pašā ir miers. Pat, ja grāmata paliktu tikai manā datora vēsturē un tā arī netiktu nodrukāta (šāda versija bija ļoti ticama), arī tad manī būtu miers.
Kad dažas pakas ar grāmatām vēl glabājas uz mana plaukta, manī ir pateicība un patiess prieks par izdarīto. Mana pieredze ir noderējusi un noderēs vēl arī citiem.
Priekā un pateicībā,
Signe 💜
