Es pazīstu bailes. Bailes par savu veselību. Līdz izmisumam. Līdz nespēkam un pārgurumam.
Stāvēju vējā un vizualizēju kā bailes tiek aizpūstas. Skrēju, cik ātri vien varu, lai no tām aizbēgtu. Tās vienmēr palika man piekabinātas un labi nostiprinātas. Es biju pārliecināta, ka bailes man palīdz mobilizēties, ievērot visus piesardzības pasākumus, lai sevi noturētu veselu. Man bija ilūzija, ka bailes palīdz kontrolēt situāciju. Bet īstenībā bailes tikai atņēma man spēkus, savilka mani mazā eža kažociņā, lika man uzburkšķēt katram, kas manu baiļu nepieciešamību apšaubīja. Lika man sargāties no visa un visiem. Bailes jau kļuva par manu otro ES, kas vada manu dzīvi. Tās arvien pārliecinošāk darīja ar manu ķermeni to, no kā es baidījos. Ķermenis kļuva arvien slimāks un slimāks. Sākumā savilkti muskuļi, zobu problēmas, kuņģa krampji (no milzu saspringuma ķermenī), pazeminājās imunitāte, pazuda dzīvesprieks. Lai gan ēdu veselīgi, staigāju svaigā gaisā, dzēru daudz ūdeni, kļuvu arvien neveselāka. Nabadzīte! Upuris! Netaisnība! Paskaties, kas viss ar mani notiek, kāpēc lai es nebaidītos?? Riktīgs aplis un riktīgi grūti no šāda apļa izkāpt. Baidīties ar laiku kļūst arvien racionālāk, jo nu jau pamatoti jāsāk no visa baidīties.
Šī apļa pārtraukšana notika smagi un ilgi un notiek vēl arvien. Kāpju lēnām, pa vienam solim. Vienmēr izvērtējot vai katrs nākamais solis nepārkāps to robežu, kur atkritiens būs lielāks par uzvaru. Bet es kāpju un eju no tā ārā. Lai cik viegli mani pasaule atbalstīja, kad sāku savas bailes audzēt, tikpat slikti tā pieņem faktu, ka esmu tām ļāvusies un cik grūti man pašai pieņemt, ka ļāvos tik ilgi un pamatīgi.
Mani ir dažādi rīki, kas palīdz.
Viens no tiem ir rīcība – ko es varu darīt konkrētā situācijā, lai es saglabātu mieru? Tuvojas vētra un baidos, ka pazudīs elektrība – sagatavoju sveces un sērkociņus, uzlādēju telefonu. Sākusies gripa/vēdera vīruss/kaimiņam klepus – izvērtēju vai esmu gatava ļauties liktenim un doties satikt kādu, kurš ir potenciāli slims vai šoreiz labāk palikt mājās?
Otrs – uztraukuma atlikšana uz vēlāku laiku – ja nākamā dienā paredzēts, kas tāds, kas mani uztrauc, domās attālinu šo notikumu uz kādu tāālu, tālu dienu. Kā Skārleta O’Hāra teica “Vējiem līdzi” “par to domāšu rīt”. Esmu sagatavojusi visu nākamai dienai, bet vakarā ejot gulēt, par nākamo dienu vairs nedomāju. Domāju par kaut ko vieglu un priecīgu.
Treškārt, ticu Liktenim/Dievam/Augstākiem spēkiem. Lūdzu eņģeļu un gaismas spēku atbalstu, lai mani pasargā un paļaujos, ka viss notiks tā, kā tam jānotiek. Ne vienmēr prāta scenārijs sakrīt ar dvēseles ieplānoto. Tāpēc, ja arī viss noiet galīgi greizi, pieņemu, ka tā tam laikam bija jānotiek.
Bailes savulaik bija izaugušas jau tik lielas, ka sekoja man ik uz soļa kā liela melna ēna. Tāpēc es zinu, cik viegli tās ievilina un cik mājīgi jūtas mūsu tuvumā. Es tās neaicinu savā dzīvē, skatoties šausmu filmas, vai ļaujot mani biedēt ar drūmu statistiku jebkurā jomā. Svarīgākais, kas man palīdz – noturēt sevi mierā un vērotāja pozīcijā.
Es elpoju un vēroju. Elpoju, jo bailes parasti aizsit mums elpu un miers kļūst arvien grūtāk noturams, un smaidu, jo smaids izkausē sasprindzinājumu…
Smaidam, elpojam un vērojam!
Ar saulīti sirdī,
Signe
