Kā zināt, kad tā ir bēgšana un kad tā ir atdalīšanās? Kā pieņemt, ka vēl nedaudz jāpieaug un jāsāk pieņemt lēmumi, nevērtējot, cik ērti un patīkami vai nepatīkami tie būs apkārtējiem?
Šādi jautājumi mani šodien nodarbināja skrienot pa šo meža taciņu. Šodien dzina tik ātri, ka brīžiem aptrūkās elpa, jo kājas nesa uz priekšu un neļāva griezties atpakaļ, lai atkal no sevis neslēptos. Es skrēju un bļāvu, jo negribas atteikties no ērtā. Es skrēju un šņukstēju, jo mana dvēsele, mans Augstākais Es, mana gudrā un zinošā puse, šodien negribēja man dot atbildes. Lai kā es lūgtos un mēģinātu klausīties, pretī skan tikai tukšums un klusums. It kā būtu pazudis savienojums. Bet, kā? Bezizejas taču nav! To jau es esmu iemācījusies. Ir tikai iespējas. Ir tikai spēle un izvēles.
Kad atpakaļceļā jūra apskaloja manas kājas ar spirdzinoši vēso ūdeni, es sāku smieties. Kā gan mums var iedot atbildi, ja mēs gaidām to atbildi, ko esam jau izdomājuši? Kā var notikt saruna, kā var nākt jaunas idejas, ja es spītīgi turos pie tās pašas vecās un gaidu apstiprinājumu tur, kur tas nemaz nav jāgaida?
Es vienmēr esmu baidījusies no pārmaiņām, bet tikpat ļoti es esmu ļāvusi, ka mani vada vēlme bēgt. Bēgt un nemainīties var visādos veidos – gan ierokoties kādās nodarbēs, gan fiziski aizbēgot. Tāpēc es “audzēju muskuļus” un mācījos vairs nebēgt. Man šķita, ka jāpaliek un jānoturas stiprai un staltai, lai atkal nebēgtu un pie reizes piedzīvotu pārmaiņas. Bet.. šoreiz jūtu, ka tas, kas iekšā urda, nav vēlme bēgt, bet atdalīties. Pieaugt.
Ar prātu var izdomāt, ka lielā atdalīšanās jau notikusi, bet notikumi rāda, ka tā vēl tikai priekšā…
