Vakar savienojāmies ikmēneša Gobas dejas aplī. Pirmo reizi šādā pasākumā piedalījos pagājušā gada jūlijā… Šonakt sarakstoties ar draudzeni par piedzīvoto, no viņas puses izskanēja kluss: “kā var viena deja tiiik ļoooti pārvērst cilvēku?!” Aizdomājos un sāku pildīties ar milzu pateicības un mīlestības vilni. Līdz šorīt pamodos ar vēlmi padalīties, kas man ir Gobas deja. Kad sāku rakstīt, vairs nevarēju apstāties. Sešas stundas pavadīju pie datora un sapratu, ka vienā ierakstā to nevar ielikt, bet grāmatai tomēr nedaudz par īsu (smejos). Tāpēc padalīšos ar savu stāstu par Gobas deju vairākos “sējumos”.
Sāksim ar pirmo Gobas deju un to kā to atceros šodien…
Gobas dejas stāsts #1
Pagājušā gada maijā es tiku aicināta uz pirmo Gobas dejas sanākšanu. Toreiz nokautrējos, satraucos – ne es dejot māku, ne drosmi mācēju saņemt, lai meklētu iespēju tur nonākt. Bet vilkmi jutu. Vilkmi jutu arī jūnijā, bet atkal kādi iekšēji un ārēji attaisnojumi, lai paliktu mājās. Tad pienāca karsta, karsta jūlija diena, kad pietrūka attaisnojumu. Iekšēja vilkme bija pārāka par nedrošību, bailēm un domām. Atradās šoferīši (toreiz pat 3 viens otram sekojoši, lai līdz galapunktam nonāktu) un es nonācu Labo Sajūtu mājvietas saules piesildītajā pagalmā. Un uzreiz lecu dīķī peldēt. Lai noskalotu ceļa nogurumu, atbrīvotos no uztraukuma, kas turpināja kaut kur klusumā pīkstēt. Vēl arvien nezināju, kur es esmu nonākusi un par ko man būs jākļūst, lai iederētos.
Pats sākums mani absolūti neiepriecināja, jo vainadziņš. Bija jāpin vainadziņš. Es nepinu vainadziņus. Pat skolas laikā uzpinu tikai dažus un tos pašus parasti man palīdzēja uzpīt kāds cits. Es bieži esmu bijusi kūtra uz jaunām lietām un izvēlējusies nepiedalīties, nedarīt tikai tāpēc, ka “diez vai sanāks”. Bet te.. Vidzemes vidū.. kur es likšos? Jāpin vainadziņš. Apkārt esošās dāmas, protams, nespēj noticēt, ka tā var būt: sieviete nemāk vainadziņu uzpīt. Jūtos kā citplanētietis. (Tikai vakar, pēc gada, es satiku kādu dāmu, kas arī nepin vainadziņus! Nezinu, kas ir viņas superspēja, jo viņai vainadziņu uzpina kāds cits) Turpinu iekšēji smaidīt un ceru kaut ko ātri, ātri salikt kopā, lai tiktu šim posmam ātri, ātri cauri. Protams apkārt esošie ieraugot šo nepārliecinošo rosību, sniedz dažādus padomus un ik pa laikam piedāvā palīdzēt. Nu nē, es cīnīšos un uzvarēšu! Uzvarēšu vainadziņu! Uzvaru ar pirmo reizi un tas turas galvā! Iekšēji ceru, ka kādā citā reizē, ja vēl braukšu, tomēr no šī “prieka” kaut kā izšmaukt, jo.. nu nē.. ne jau vainadziņi… Varbūt braukšu, kad ziedi būs pļavās beigušies? jo, kā gan ziemā var vainadziņu uzpīt? Ak, jā.. izrādīsies.. var!
Vainadziņi galvā, sastājamies aplī, uzzinu, kas ir Gobas deja un savienojamies dejā. Izrādās nav jāpārvalda dažādi deju stili, lai iekļautos, tikai jāmāk likt soļus uz priekšu un atpakaļ. Tik daudz es māku. Dikti jau gribas kaut ko īpašāku darīt, vai ar lielu prieku aplī ienākt vai kā savādāk savu pienesumu veikt. Jūtu, ka sevi raustu un mēģinu saprast, kas man te īsti jādara. Tad vēl mans ego dikti gribēja spīdēt un kaut kas īpašs būt, nevis vienkārši ļauties iekļaušanas procesam. Nevis vienkārši ļaut sev būt.
Pēc dejas, pie mājas stūra mani satiek vakara dīdžejs, kurš arī mājas saimnieks, un apvaicājas, vai lidotājam izdosies piezemēties. O, jā, aizlidoju kosmosā tālajā un atgriezties uz Zemes nemaz nebija tik vienkārši… Pie sevis nodomāju, cik saraustīta esmu, ja tik vien, kā aplī nemāku sevi savākt. Ak, jā, tas vēl bija laiks, kad sevi mocīju ar pašpārmetumiem un izteicu sev nievājošas piezīmes. Nekas.. To es samazināšu (ar vēlmi atmest pavisam) turpmākā gada laikā. To, ka, it kā, tik vienkāršu deju, apli izdejojot, var pacelties augstā iekšējā lidojumā, es uzzināšu tikai vēlāk. To, cik apzinātai un sazemētai šādā aplī jābūt, es sapratīšu tikai vēlāk. To, ka šī savienošanās prasa patiesu dziļumu un sevis noturēšanu savā centrā, savā savienojumā ar Zemi un debesīm, es sapratīšu tikai vēlāk.
Savienojamies uzkodu aplī un mierpilnās sarunās pie ugunskura līdz pat.. hmm.. toreiz līdz pat agram rītam un saullēktam. Lai pēc tam pāris stundas veltītu miegam un pusdienlaikā dotos mājup.. Ar priekpilnu sirdi un mazliet pārdomās iegrimušu prātu. Ak, cik skaists šis piedzīvojums bijis un.. ak, kā gribētos to vēl kādreiz atkārtot.
Pavisam godīgi varu teikt. Toreiz izbaudīju faktu, ka vispār līdz konkrētai vietai nokļuvu. Tā kā toreiz vēl nebraucu ar sabiedrisko transportu, man nācās lūgt vairāku šoferu palīdzību, lai sasniegtu galamērķi. Vēl es izbaudīju peldi dīķī (jo peldi jebkur un, it sevišķi, tik saulainā dienā, es izbaudu vienmēr). Vēl es izbaudīju našķus, sarunas pie ugunskura un fantastiski skaisto pastaigu pretī saullēktam, lēkāšanu pa siena ruļļiem un foto sesiju miglas ieskautajā saullēktā. Es mierīgi varēju iztikt bez vainadziņiem un, iespējams, pat bez pašas dejas…
Gobas dejas stāsts #2
Kā vienmēr, pēc jūlija nāk augusts. Augustā arī bija pilnmēness un Gobas deju dejo pilnmēnesī. bet… Kā gadījās, kā ne, mēs ar ģimeni tieši tajā laikā aizbraucām ceļojumā. Pievakarē, kad lēnām atgriezāmies mājās, sadzirdēju sevī skanot Ievas Akurateres dziesmu “Kā Tev klājas” un uz ceļa stabiņa sastapos ar ceļa zīmi “Gobu iela”. Pulkstens bija astoņi vakarā un meitenes bija savienojušās Gobas dejā. Sajutu kā sirds iepukstas straujāk. Pie sevis nobrīnījos, cik īpaša pieredze – sajust sevi tur, kur it kā nemaz neesmu. Nosūtīju dāmām sveicienus un sevi mierināju, ka vismaz iztiku bez vainadziņu pīšanas.
Septembrī paveicās – tiku pie šofera, kurš nogādā no durvīm līdz durvīm un nāk ar mums kopā aplī. Saņēmos arī uz vainadziņu pīšanu. Bija Gobas deja. Bija uzkodas. Bija mājupceļš. Sapratu, ka nekur tālāk neesmu tikusi. Šūpojos un cenšos kaut kā dikti visiem patikt un izpatikt. Pati sev nepatiku, kāda kļuvu šai aplī. Vienmēr var meklēt apkārt vainīgos un “izšūpinātājus”, bet dziļi sevī zinu, ka viss sākas tikai no manis pašas.
Pāris mēnešus izlaidu, jo, it kā, tā notikumi sakārtojās, ka netiku. Varbūt nemaz tik ļoti negribēju tikt. Varbūt tas patiesi nav mans? Ja atkal jāmeklē šoferi, jāpin vainadziņi, jāmēģina sevi kaut kur iekļaut vai mācīties iekļauties. Eh, labāk paliku mājās.
Līdz decembrī jutu, ka MAN TUR IR JĀBŪT! Man ir jātiek ārā no mājas un jāsatiek cilvēkus! Vēl arvien mans nodoms bija tikai tikt kaut kur citur, satikt cilvēkus, līdzīgi vibrējošus, līdzīgi sajūtošus. Decembra braucienam man bija viens spēcīgs nodoms: mācīties palikt SAVĀ enerģijā, nemēģinot nevienam pielāgoties, izpatikt vai kādu īpašu enerģiju vai superspēju no sevis izspiest. Vienkārši būt starp visiem, bet tomēr sevī pašā.
Ak, jā.. Vainadziņi.. Vai zinājāt, ka ziemā arī var uzpīt zaļo vainadziņu? Jo mežā esot mētras? njā, turpināju purpināt un pīt. Tā bija tā reize, kad nu nekādi tas vainadziņš uz galvas neturējās, jo bija gauži par mazu, bet man nebija nekādas vēlmes kaut ko labot. Toreiz kāds palīdzēja ar kādām skujām to iespraust manos kuplajos matos, lai dejas laikā tas būtu kaut cik tur, kur tam ir jābūt, proti, uz galvas.
Varētu šķist, ka šādas kopsanākšanas/Gobas dejas vai citi pasākumi sākas tikai ierodoties notikuma vietā vai brīdī, kad sadodamies rokās vai iesākam ievada apli. Tā nebūt nav. Man šādi notikumi, pasākumi sākas mirklī, kad es sajūtu vēlmi/vilkmi tur nonākt. Tas var notikt pāris dienas pirms. Tas var notikt nedēļu pirms vai pat pāris mēnešus pirms. Arī decembra braucienam es gatavojos ilgāk. Tā kā oktobrī un novembrī netiku, manī turpināja krāties vēlme tur būt. Manī turpināja nobriest sajūta, cik svarīgi man tur ir nokļūt. Manī turpināja sakrāties nodomi šādam braucienam. Tā kā vēl arvien katrs izbrauciens no mājas prasīja citu cilvēku iesaisti, jo pat līdz Rīgai pati netiku (vēl arvien nespēju saņemties iekāpt sabiedriskā transportā, trauksmes dēļ). Es braucu tikai uz tādiem pasākumiem, kur man noteikti ir jābūt. Kur es biju gatava pārvarēt kaunu, ka man jālūdz kāda šofera palīdzību. Kur es biju gatava sagremot to, ka ne visiem tāda izpalīdzēšana ir ērta vai patīkama. Kur es biju gatava justies un vienlaicīgi nejusties vainīga, ka esmu kādam apgrūtinājums. Ak, jā, apgrūtinājuma tēma dzīvojās pa manu prātu gan tad, gan vēl kādus mēnešus vēlāk. Līdz tā sāk arvien pieklust.
Šis notikums, ar apņēmību palikt tikai savā centrā, savā enerģijā, savā mierā, kuru pazīstu mājās, prasīja nopietnu darbu jau sākot ar brīdi, kad sāku domāt, kā nonākt galapunktā. Sākot ar mirkli, kad vīram jāpaprasa, lai aizved mani līdz Rīgai. Jau tajā mirklī nesamazināties. Nejusties vainīgai. Jau tajā mirklī palikt savā mierā. Noturēt savu pārliecību un iekšēju sajūtu, ka es drīkstu prasīt. Drīkstu gribēt. Drīkstu par to justies labi. Kad Rīgā pārsēžos kādas Gobas dejas dalībnieces auto. Arī tad! Arī tad palikt sev pašai! Nebaidīties nepatikt (ja nu izsēdina kaut kur Siguldā pie Sēnītes, jo vienkārši nokaitinu?). Ak, Tu taču saproti. Tas nenozīmē, ka es cenšos kādam speciāli krist uz nerviem, mācu dzīvot vai pareizi stūrēt. Nē, nē, mans nodoms bija tikai palikt savā mierā un labajā. Mācēt sarunāties un godīgi atbildēt uz jautājumiem. (Šajos brīžos visvairāk mans ego lūst, jo tā vien gribas atgriezties savos 19 gados, kad varēju pati iekāpt auto un aizbraukt. Šajos brīžos arī apzinos, cik lielu izaugsmi es piedzīvoju tieši caur šo vajadzību lūgt citu palīdzību nonākšanā no punkta A uz punktu B. Jo tik daudz vieglāk savu ego pulēt būtu caur: ES PATI VARU un MAN NEVIENU NEVAJAG!)
Šajā reizē piedzīvoju to, ko nemīlu. Kad nepasaku stop! Kad dalos ar savu sajūtu, ar savu pieredzi, ar savu ceļu un ļauju otram komentēt un ZINĀT kā man mans ceļš būtu jāiet. (Ak, jā, pie Sēnītes izkāpt gribas man pašai). Tomēr sāku just, kā mans nodoms: palikt savā centrā sāk šķobīties. Līdz nonākam galapunktā un varu izelpot. Šeit jau atkal stāsts ne jau par to otru, bet par mani pašu. Cik viegli es mēdzu sašaubīties par savu zināšanu un cik mācāma es izskatījos no malas, lai katrs mani mestos glābt un mācīt, lai caur šo pieredzi iemācītu pieaugt man pašai.
Ak, jā, ir vainadziņi, par tiem jau teicu. Vainadziņš ir galvā, ejam dejot un pie sevis turu tikai vienu domu: arī aplī – neaizlidot, nesamazināties, nepielāgoties, nemainīt citus, vienkārši turēties savā centrā. Savā labajā sajūtā. Kā vienmēr, neko neuztveru no ievada, neatceros kāds bija kopējais nodoms. Mans mērķis ir viens – mācīties būt ar visiem kopā, bet tajā pašā laikā būt sev pašai. Jūtu, kā izdodas arvien labāk. Ne pavisam. Ne perfekti. Bet arvien labāk.
Atgriežamies pie uzkodu galda, sasildamies siltajās telpās. Līdz meitenes sāk doties mājup un es esmu nolēmusi pakavēties līdz rītam. Pēkšņi rodas iekšēja sajūta, ka varbūt tomēr ielekt kādam līdzi, jo jūtu, ka kāda pieredze manī vēl laužas ārā. Tomēr no meitenēm atvados un palieku siltajās telpās turpat, Vidzemes sirdī. Ak, jā.. Šai naktī dzima pieredze, kas bija grāmatai noderīga. Par draudzeni, par iespēju saplīst vāzēm un svečturiem un par to, kā arī pēc nemierīgas nakts nesamazināties un palikt savā spēkā.
Nākošā rītā garo ceļu līdz Vidzemei, pēc manis, veica mans mīļotais vīrs, lai satiktu mani tomēr nedaudz saskumušu, ka viss nav izdevies pavisam skaisti, balti un pūkaini. Ak, jā, tomēr nenoturos savā pārliecībā un samazinos mirklī, kad viņš ienāk pa durvīm.. jo tomēr.. tomēr… atkal esmu apgrūtinājums..
Gobas dejas stāsts #3
Turpmāk katrā nākošā mēnesī braucu uz Gobas deju. Katru mēnesi no jauna sajūtu, cik liela ir mana vēlme, cik liela vajadzība un cik patiesāks mans nodoms kļūst izbaudīt tieši deju, nevis vakarēšanu pie sveču vai ugunskura liesmas.
Tā paiet janvāris, februāris līdz martam. Martā es pilnīgi skaidri saprotu – lai kā es gribētu braukt, es to nevaru izdarīt. Vīrs ir aizbraucis komandējumā un bērnus vienus uz 2 dienām es nevaru atstāt. Nav arī neviens, kurš mani varētu kaut līdz Rīgai nogādāt. Bet iekšā ir sajūta: man jābrauc! Man tik ļoti tur ir jābūt. Līdz lēnām vārds pa vārdam ar draugiem, radiem, paziņām un.. Bērniem ir iespēja palikt pie brālēniem. Mana apņemšanās nonākt pasākumā ir tik spēcīga, ka esmu gatava, pēc vairāku gadu pārtraukuma, iekāpt autobusā un aizbraukt pati! Turpinās pingpongs, jo pēkšņi neviens no Rīgas nebrauc. Bet es turpinu ticēt, ka es nonākšu šai gaismas aplī, Visums sakārtos visu tieši tā, lai es tur būtu! Tā patiesi arī notiek! Viss sakārtojas tieši tā, ka ar 3 dažādiem transportiem esmu nonākusi galā. Lai pēc tik ilga pārtraukuma atsāktu braukt ar autobusu, vairākas dienas iepriekš veicu sagatavošanās darbus – atrodu piemērotu mūziku ceļam; gana laika pavadu mežā, lai būtu savā mierā; domās izeju cauri šai laika līnijai, kur pilnīgā mierā ar autobusu nonāku no punkta A uz punktu B. Pirms iekāpšanas autobusā, pārslēdzu fokusu no “man var uznākt panikas lēkme” uz “pēc pāris stundām es satikšu savējos”. Lēni elpojot un vērojot pasauli ap sevi, saglabājot fokusu tikai un vienīgi uz savu mieru un elpu, es nonāku Rīgā. Nemaz nemēģinu sevi mocīt ar to, ka šoferim, kurš mani sagaida Rīgas otrā galā, tas nemaz, nemaz nav bijis pa ceļam. Nosolos sev palikt pie tā, ka es turpināšu savu ceļu tuvāk pie sava spēka, pie savas varēšanas un nepārmetīšu sev, ka vēl šur tur man ir vajadzīgs atbalsts. Pasakos par iespēju. Paslavēju sevi par pusceļa veikšanu pašas spēkiem.
Es ienāku pa Labo Sajūtu Mājvietas mājas durvīm un saprotu, cik ļoti esmu piekususi. Piekususi no savas apzinātības, no sevis pieskatīšanas, no turēšanās, no celšanās augšup, tīrāk, mīlošāk, varošāk, veselāk. Un pirmo reizi sajūtu, ko nozīmē ļauties, it kā svešu cilvēku, atbalstam. Ļaut sev būt nekā. Ļaut sev uzpildīties, attapties, neko nedarot. Tā kā esam mazā skaitā, nav steigas, ļaujamies plūdumam. Es ieritinos plediņā, dzeru tēju, uzkožu gardumus un attopos. Mums ir lēns un mīlošs savienošanās aplis. Ak, jā.. Tas protams, neizslēdz vainadziņus. Ai, nav pat spēka pretoties, purpināt un nepīt. Uzpinu.
Pusnaktī dodamies uz mežu. Ārā ir vētra, snieg sniegs un gaudo vējš. Lūst koki. Mums skan mūzika, savienojamies aplī un es vairs necenšos pielāgoties, kaut kas būt, kaut ko īpaši izdomāt. Es iedodu roku pa labi, iedodu roku pa kreisi un ļauju visam notikt pašam no sevis. Ļauju sev būt tieši tā. Ļauju aplim izdarīt visu tieši tā, kā tam ir jāizdara. Vairs nelēkāju. Necenšos sevi kā īpaši pielāgot vai padarīt derīgu. Es ļaujos šīm mīlestības pilnajām būtnēm. Es ļaujos dabas spēkam, gurkstošam sniegam zem kājām, spožajam mēnesim, kas uzzib starp mākoņiem. Es sāku ļauties notikt. Es sāku sajust, cik daudz var izdarīt, neko īpaši nedarot. Šajā reizē esam sanākušas nelielā skaitā, ļoti vienotās mierpilnās enerģijās. Es jūtu kā atjaunojos. Kā uzpildos. Kā atgriežos pie sava spēka. Jūtu, kā šie Gobas vakari nav par sveču gaismu, bulciņām vai ceļu turp un atpakaļ (no mājas uz pasākumu un atpakaļ). Vēroju kā sāku pamanīt paša apļa spēku. Pašas dejas spēku. Kā daba mūs atbalsta un kā atbalstam viena otru mēs pašas.
Nākošā dienā ir ļoti atbalstoša nonākšana mājās un es mācos neļaut sev justies par to slikti vai kā apgrūtinājums. Ir tieši tā kā ir. Ar lielu pateicību sirdī jūtu kā mans ego plīst gabalu gabalos un es mācos dzīvot savādāku dzīvi. Kur mainos caur kopradīšanas mirkli. Kur svarīgs arī manā dzīvē kļūst vainadziņš, deja un savienošanās vienai ar otru. Ne tikai padota roka, bet spēja mīlestībā šo roku pieņemt, pieturēties un piecelties.
Gobas dejas stāsts #4
Aprīlī Gobas dejas saime (tā jau gribas sacīt, jo ir kāds meiteņu skaits, kam šis ikmēneša rituāls ir kļuvis par kalendāra neatņemamu sastāvdaļu) sanāk gada jubilejas svētkiem! Manā somā silst nupat no tipogrāfijas saņemtās grāmatas un es baudu to, kā manī kņud dalīšanās prieks.
Ak, kā es tur šoreiz nonācu, kā aizbraucu? Nezinu, viegli. Viss bija kļuvis tik daudz vieglāks un pašsaprotamāks.
Ar dzirkstošu prieku ķeros pie vainadziņu darināšanas un priecājos pati, ko manas rokas ir saradījušas. Nē, manī nav ne pretestības, ne purpināšanas. Re! Ir trekns un spēcīgs vainadziņš šim vakaram. Ir sanākušas dāmas, tik mīļas un tuvas pa šiem mēnešiem kļuvušas un es zinu – mēs iesim ārā, sadosimies rokās. Es zinu, būs kāda, kas pacelsies spārnos tiklīdz ieskanēsies pirmās dziesmas notis. Es zinu būs kāda, kas pirmajos apļos attīrīs no sevis, pa mēnesi sakrājušos spriedzi un satraukumus. Būs kāda, kas paķers tikai to virspusi un lēkās kā bērns, kurš lēkā pa peļķēm karstā vasaras dienā. Nav nekas ne pareizi, ne nepareizi un es arvien nonāku mierā par to, kā katrs šo savienošanās pieredzi piedzīvojam. Es esmu iemācījusies, cik daudz es varu iedot pati sev un varbūt pat apkārtējiem, esot vienkārši es pati. Izrādās šeit un tagad ir tieši tā vieta, kur nav jākļūst ne par ko citu kā tikai pašai par sevi. Izrādās tieši šeit, kopā ar šīm skaistajām, tik līdzīgām un vienlaicīgi tik ļoti atšķirīgām dāmām ir mana iespēja augt sevī. Baudīt sevi un savu savienojumu ar skaņu, kustību, laiku, telpu, dabu, katras otras elpu un sirds pukstu. Sāku ieraudzīt, cik daudz es varu izplesties, ja esmu atbalstošā vidē, kurā nav pareizi un nepareizi. Pat, ja ir pareizi un nepareizi, tas galu galā tik ļoti saskan ar manu iekšējo pareizi un nepareizi, ka es to pat nepamanu. Iepriekš nekad neesmu tik saskanīgās enerģijās bijusi. Lai ļautu sev mainīties nevis caur kādām īpašām praksēm un darbību, bet tieši caur kopābūšanu. Kopā darīšanu. KOPRADĪŠANU!
Pasākuma izskaņā apdāvinu meitenes ar grāmatiņām un jūtu, cik patiesi kopradījām arī šo produktu. Cik ļoti izaugu caur katru šo kopbūšanu. Ja vēl janvārī domāju par to, kā vajag kādu apstiprinājumu tam, ka mana grāmata ir vērtīga. Aprīlī sajūtu, cik lielu un patiesu apstiprinājumu savai vērtībai šeit uz Zemes esmu ieguvusi. Ir iekšēja sajūta, ka jebkas, ko no savas patiesības esmu radījusi, ir vērtīgs arī pasaulei. Ja savā sirdī radīju grāmatu, man nevajag apstiprinājumu, lai to palaistu pasaulē. Es zinu, ka esmu mīlēta un pieņemta tieši tāda kāda esmu. Ne tikai dēļ katras dāmas īpašo atbalstu. Caur savu atbalstu pašai sev. Caur arvien spēcīgu pietuvošanos pašai sev.
Ak, jā! Nāk maijs ar brīnišķīgo Ievu Akurateri, kur ir iespēja palikt savā patiesībā arī lielas un plašas dvēseles klātbūtnē. Lai sajustu.. ka dvēseles līmenī mēs visi tik viens esam. Nav labāki, spējīgāki, īpašāki. Katrs mēs īpašs savā veidā un izpildījumā.
Jūnija gobas deja, kur atkārtoti ieraugam, cik debesis ir atbalstošas mūsu tikšanās reizēm. Kad visā valstī plosās vēji un lietus, bet pasākums notiek sausumā – saules apmirdzētā pļavā. Kur aplī izteikts nodoms tiek pavadīts ar balta taureņa lidojumu. Kur daba staro un mirdz. Kur atliek tikai būt un baudīt. Sajūtu mīlestības pilno sirdi. Sajūtu mīlestību plūstam katras mīļās dvēselītes virzienā, kura iegrimusi pati savā ceļā pie sevis.
Gobas dejas stāsts #5
Un tad pienāk vakardiena (14.jūlijs)… Vakardiena, kur savienojoties sirds aplī, savienojotes sirds meditācijā, pēc garas lietus dienas, debesīs spilgti uzmirdz varavīksne. Kur pļavas plašums ir atbalstošs.
Ja pirms gada man šķita, kas tur tāds? paiet pa apli uz priekšu un atpakaļ. Ja pirms gada man šķita, cik muļķīgi pieaugušai sievietei pa pļavu lēkāt, lai vainadziņu darinātu. Ja pirms gada man šķita, cik daudz svarīgākas ir sarunas pirms un pēc dejas. Un tā deja pa vidu ir tikai tāds starpposms. Tikai tāds iegansts satikties.
Tad vakar.. Vakar es sajutu! Es sajutu, cik jaudīga, patiesa un mīlestības pilna ir mūsu savienošanās. Cik debesis ir atbalstošas mūsu tikšanās reizēm. Cik ļoti jaudīga ir mūsu tikšanās, kā spēcīgās enerģijas strādā ar mums. Daži iet palēkdamies. Daži dziļi savā prātā iegrimuši vēl pretojas mīlestības plūsmai, ar bailēm pazaudēt savu nopietnību, pie kā tik ļoti pieķērušies. Daži tik atvērti procesam apzinās katru savu soli un tīro gaismas plūsmu, kas strādā caur mums. Tajā visā es esmu kaut kur pa vidu. Paliekot savā labajā. Paliekot SAVĀ spēkā. Paliekot savā mierā un pateicībā par iespēju būt daļai no tā, ko saradam ap sevi. To es vēl mācos ieraudzīt.
Es vēl mācos sajust un ieraudzīt, kas notiek vietās ap mums, aiz mums un kas bija pirms. Kādas izmaiņas mēs ienesam šajā pasaulē šajos savienošanās brīžos. Bet! Vai tas nenesīs kādu spozmi tikai mūsu ego daļai, ja sāksim uzskaitīt savu pienesumu pasaulei? Varbūt pietiek ar to, ka ieraugam to milzīgo pienesumu, kas noticis mūsu pašu dzīvēs šajā laikā?
Manā dzīvē ir milzīgs pacēlums. Tas nenāca vienmērīgi augšupceļoši tikai caur prieku. Tas nāca caur pretestību, asarām un ļoti spēcīgu vēlmi justies labāk, dzīvot tīrāk, dalīties patiesāk. Prieks, kas manī ir ienācis nav tikai par mani. Bet arī par cilvēkiem ap mani.
Par to Jauno pasauli, par kuru tik daudz ir runāts. Par to.. Par to kā Jaunā pasaule ir šeit un tagad. Nekur citur. Nekur ārpus. Nekur prom. Tā sākas katrā mūsu sirdī. Katrā mūsu nodomā. Katrā mūsu apzinātībā. Katrā mūsu saskanīgo vibrāciju satikšanās brīdī. Katrā mūsu kopradīšanas brīdī, mēs mācamies būt daļa no radītājiem, kas šo jauno pasauli būvē. Kur samazinās vajadzība pēc kāda, kurš iet pa priekšu un rāda, kur kāju nolikt.
Tā sākas ar mūsu pašu atbildības uzņemšanos. Mūsu pašu atbildības uzņemšanos katrā šādā vai citā satikšanās brīdī palikt savā enerģijā. Vairs neiztapt, nepielāgoties, nekrist upurī, nesamazināties, neglābt.
Būt! Būt savā spēkā, mīlestībā un priekā un vairot to ap sevi. Nekā savādāk. Caur savu mieru, radīt mieru ap sevi. Caur savu mīlestību, radīt mīlestības lauku ap sevi. Caur savu prieku, iekustināt prieka lauku ap sevi. Caur savu dziļumu, parādīt ka ir iespēja nonākt katram pie savas dziļākās būtības un vieduma. Vienkārši. Vienkārši esot. Neko neizdomājot. Vienkārši esot. Kā kāda vieda dvēsele mēdz teikt: Mīlestība ir vienkārša. Un tā patiesi IR!
Nē, Gobas deja nav visiem. Bet visiem ir sava gobas deja, savs notikums, kur satikt savējos, lai atrastu pats sevi….
Sirsnīgi,
Signe 💚
