Pirms pāris dienām apjautu, cik mani pleci salīkuši un noguruši. Noguruši no svešu galvu un viedokļu nešanas uz maniem pleciem. Kakls ir iespiests un piespiests izlocīties, lai visiem citiem uz maniem pleciem pietiktu vietas. Tikai mīļā miera labad.
Jau no bērnības, kad katram bija jāizpatīk – tuvākiem un tālākiem radiem, vecākiem, skolotājiem. Tik daudz pareizības bija jānes jau no tik mazām dienām. Kā kuram atbildēt, ko teikt, kā izturēties, kā ģērbties, kā izskatīties. Bet bērnība jau sen ir pagājusi un šķietamā bezizeja ir sen jau beigusies. Bet es tik turpinu nest. Kā vienu smagumu nokrauju, tā, ieraduma pēc, uzkrauju nākamo. Ar varonību! Jo es varu. Es varu sevi pieklusināt. Es varu pielocīties, jo citiem tas nāk daudz grūtāk. Lepnība..
Vairs negribu nevienu svešu galvu uz saviem pleciem nest. Nesu jau ne tikai tuvāko un tālāko cilvēku grūtumu, bet arī prognozes un ieteikumus, kā manu dzīvi dzīvot. Ziemā, man sastādīja šī gada prognozi un ieteica tieši jūnijā neko nemainīt. Jau tajā pašā brīdī manī iestājās pretestība un es pilnīgi noteikti zināju, ka tieši tad man būs jāpieņem kādi lēmumi. Un tā arī bija. Tieši tas bija mans laiks pārmaiņām. Un tomēr es sevi pamocīju, jo kāds teica.. Atkal jau kāda sveša galva uz mana pleca.. Pat sevi mēģināju pierunāt, ka, cik gan grūti – līdz rudenim nogaidīt, jo tad man būšot labāks laiks pārmaiņām. Bet, nē, viss burtiski kustās apkārt un nevar nedarīt tagad un uzreiz. Varētu teikt, ka lieks enerģijas patēriņš, bet es to pieņemu kā lielo izlaušanos. Izlaušanos no pareizībām. Sevis, sava ceļa zīmju ieraudzīšana. Atdalīšanās no citu viedokļiem un redzējumiem, pat, ja teicēju esmu uzlikusi uz kāda augsta tornīša, kur viņš/viņa labāk redz. Jā, varbūt tur arī bija mana mācība, līdz galam sadzirdēt sevi, savu augstāko es, un uzticēties.
Šodien gribu savus plecus samīļot, kaklam ļaut iztaisnoties, savai galvai atļaut ieņemt savu vietu. Ļaut, lai debesu gaismas spēki, mani, kā tomāta stādu, ar striķīti piesien un ļauj izslieties lai augtu. Ar striķīti, kas iztur lielus vējus un lietus plūdus, kas nepārtrūkst lielā salā un neizbalē saulē. Jo pietiek pa zemi ložņāt un blakus stādus balstīt. Tā liela lepnība.. Viņiem pašiem savi striķīši, pie kuriem turēties..
Ar saulīti sirdī,
Signe
