Es bieži aizdomājos par savu dzīvi un kāpostgalvām, kā arī par dzīvēm kā kāpostiem, kuriem katra atrisinātā problēma ir kā noplēsta nokaltusi lapa.
Pati bieži muļļājos uz vietas. Kad parādās kāda problēma, parasti izeju cauri tādam kā ratam, kurā daži posmi nu jau reizēm sāk iet raitāk, bet izlaist kādu vēl neizdodas…
Tātad ir problēma, jeb palaidējs — manā gadījumā tā pārsvarā ir kāda neveiksme, aizkaitinājums vai veselības problēma.
Lai problēmu risinātu, parasti sākumā es meklēju brīnumu atslēgu, kas visu atrisinātu. Apskraidu visus skolotājus un visus brīnumdarus. Daži sasola brīnumus, daži noplāta rokas, daži gudri runā par ieskatīšanos sevī.
Nākamā fāzē sadusmojos uz viņiem visiem, ka brīnumu atslēgu nelieši paslēpuši vai izliekas, ka man to iedevuši. Sadusmojos uz sevi par katru reizi, kad viņiem noticu. Taču, daži ir likuši aizdomāties, ka tomēr ir jāieskatās sevī un jāmeklē vaina sevī.
Labi, tātad nu jau tieku līdz nākamam solim — paņemu spoguli un ieskatos sevī, bet tur — ups! Tur baisais bardaks! Nobīstos, spoguli paslēpju, atrodu kādu, kuru vainot. Vienmēr taču kādu var vainot — bērnību, radus, draugus, skolotājus un globālo sasilšanu galu galā!
Ahā, nu jau esmu pie nākamā soļa, kas nedaudz atgādina jau iepriekš pieredzētu, bet šoreiz tas ir personīgi, jo varu riktīgi izdusmoties uz cilvēkiem sev apkārt. Varu taču viņiem visiem iebāzt degunā, kādi viņi ir briesmīgi cilvēki un kā manu dzīvi briesmīgu padarījuši.
Laimīgā kārtā, arī viņi nav balti un pūkaini un viņiem ieslēdzas pretreakcija; dažiem aiz vainas sajūtas, dažiem aiz dusmām, bet tas tikai dod iespēju viņu vainu apstiprināt vēl noteiktāk. Nu jau var riktīgi izpikoties ar visāda veida materiāliem, un nemaz nejusties par to vainīgai. Jāpadomā, ir taču visas iespējas šajā posmā palikt, bet labi, ka reizēm man tas apnīk un es mēģinu iet tālāk.
Atkal nonāku pie sevis pašas, jo izrādās, ka spoguli slēpjot, spoguļattēls nav uzlabojies. Bailīgi paskatos spogulī, smagi nopūšos un saprotu, ka vainu meklēšana citos neko nedos. Tepat vien jāpaliek, jaunu hobiju domu novēršanai varu nemeklēt — jāpaliek tepat, pie sava esošā projekta… pie projekta, kuru sauc par dzīvi. Pie projekta, kurā jāizprot, kāpēc tas palaidējs pie manis atnāca. Ko es no tā varu mācīties un kā mēģināt šādu problēmu vairs nesatikt jeb tajā pašā ratā neiekāpt…
Katru reizi, kad šo apli esmu izgājusi, paliek tāda sajūta kā kāpostam. Katru reizi, kad kāpostam kāda lapiņa sačokurojas, tā jāņem nost un viens rats savu apli izgājis. Kad šķiet, ka nu jau kāposts notīrīts spīdīgs, uzspīd saulīte un sāk čokuroties jau nākošā lapiņa.
Iespējams, piemērs ar kāpostu nav tas labākais, jo kāposta vidiņš tāds dikti rūgts. Varbūt labāk to (sevi) salīdzināt ar sīpolu, kurš arī ir kārtains, bet reizēm sagādā asaru plūdus, ja atklājas kāda svaigāka kārtiņa. Taču vidū sīpolam ir asniņš, kas gaida saulīti, lai atkal sāktu jaunu dzīves ciklu. Doma, ka vidū ir asniņš, nevis rūgts vidiņš, man liek vairāk sasparoties šim ceļam, jo mērķis tāds iedvesmojošāks.
Ar asniņu sīpolā un saulīti sirdī,
Signe
