Jūnija vidū gulēju uz kušetes un daktere pie sonogrāfa aparāta teica, ka viņa nav 100% droša par mana sacietējuma nevainīgumu. Rādīja bildes un skaidroja, kas viņā rada bažas.
Iznākot no klīnikas, es protams apraudājos un pa ceļam uz mājām sapirkos kūkas, jo bija mana vīra augstskolas izlaiduma diena. Es pirku visu to, ko patiešām gribēju. Es nemocīju sevi ar kādiem prāta apsvērumiem, ka tas nav veselīgs, vai ka tas kādam citam mājās var negaršot. Man tas neinteresēja. Vispār. Es biju pelnījusi tieši visu, ko es gribu! Pie kases vēl paņēmu pāris bundžiņas ar krāsaino Fantu. Es pieņēmu lēmumu – dzīvot šeit un tagad tā, kā es patiesi gribu! Nevis “kaut kad”, nevis “visiem jau kaut kas ir jāpiecieš”, nevis “es jau neesmu pelnījusi”.
Nākošā dienā es vienojos, ka pēc divām nedēļām aizeju no darba. Paldies manai mīļajai kolēģei par izpratni un atbalstu šajā jautājumā.
Es nolēmu darīt beidzot to, ko es visu mūžu esmu gribējusi darīt. Es gribēju dot cilvēkiem prieku! Dot cilvēkiem atbalstu. Dot cilvēkiem mīlestību. Dot cilvēkiem ticību un cerību.
Šī manā dzīvē bija jau trešā nopietnā iespējamā diagnoze. Iepriekšējās divas nu jau tiek kontrolētas. Tāpēc es zinu, kā ir, kad ir grūti. Es zinu to ļoti, ļoti labi. Nopietni pārbaudījumi dzīvē mēdz cilvēkiem iedot divus virzienus: nocietināties un dusmoties vai mācīties un atvērties. Esmu pieredzējusi abus. Esmu aizvērusi sevi ciet tik ļoti, ka droši vien pat viedais internets man nespētu tikt klāt. Pēc tam es atvēros un mācījos. Tad atkal apvainojos uz pasauli un tad atkal atvēros un mācījos. Ar katru brīdi arvien jūtot, cik bieži mēs varam atmest sev ar roku un ka tik pat bieži mēs varam sev palīdzēt, saņemot sevi rokās.
Tieši tāpēc dziedināšana manā dzīvē nav kāda modes lieta, bet gadu gaitā izjusta, izdzīvota un caur visu savu būtību izlaista. Tagad jau varu laimē spiegt par katru novadītu meditāciju. Tas tiešām šobrīd dara mani laimīgu! Es pat netaisos uztraukties par to, ka kādu dienu es sagribēšu darīt kaut ko pavisam citu. Šobrīd es vakaros eju gulēt ar pazemīgu pateicību, ar tādu prieku un sajūsmu, ka miegam bieži vien pat nepaliek uz spilvena vairs vietas.
Pēc sonogrāfijas manā dzīvē bija biopsija un operācija, kur ķirurgs iedeva atvadīties no tā mazā baltā bumbulīša, kas manu dzīvi bija atkal apgriezis ar kājām gaisā. Tas bija tīrs un savā ziņā nekaitīgs, tikai tik, cik fiziski traucējošs. Man paveicās. Nevis es veltīgi sacēlu traci, bet man bija maigs atgādinājums, ka ir JĀDZĪVO ar PRIEKU!
Varbūt arī Tev viss var būt labi? Arī pirms sonogrāfs un ķirurgs ir piespiedis iemīlēt pašam sevi?
Kad vēl, ja ne tagad?
Ar saulīti sirdī,
Signe
