Pirms pāris dienām piedzīvoju salīdzināšanās krahu. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem der iedvesmošana. Es tiešām iedvesmojos no cilvēkiem, kuri veselīgi ēd, kustās, meditē, skaisti dzīvo un rada. Bet reizēm es iekrītu upura lomā. Tad priekšplānā izlaužas mazvērtība. Tad jau tie paši cilvēki bildēs, intervijās un vebināros sāk manī radīt arvien lielāku nepilnvērtības sajūtu. Tā notiek jau sen ar samērā biežu regularitāti. Katrreiz es atrodu veidu kā sevi savākt atpakaļ kaut kādā veselumā. Es sev atgādinu par ceļu, kuru katrs mēs ejam dažādi, par uzdevumiem, kuri katram šajā dzīvē mums citi. Reizēm es mēdzu arī pameklēt vainīgos ekrāna otrā pusē. Sākt meklēt iemeslus, kāpēc šī cilvēka klātbūtnē es sāku sarauties maziņa. Varbūt vainīgs galu galā ir pats skaistais/veiksmīgais un lokanais? Uz īsu brīdi šādas pārdomas tiešām dod mierinājumu. Taču, ja tās nepārtraukti arvien parādās, varbūt ir jārok dziļāk?
Šī nedēļa arī iesākās uz tādas nots, kur atkal es iekritu spilvenā, jo pati sevi rāju, ka kaut ko neesmu gana labi izdarījusi un dzīvē kaut ko atkal līdz galam nesapratusi. Taču šoreiz es šai emocijai sekoju līdzi, to neapturot, nesasienot un nepaslaukot zem tepiķīša. Šoreiz es vēroju. Vēroju kā tā paceļas un kā gatavojas sprāgt. Ziniet, ja emocijas vēro, tās parasti nesprāgst, tās it kā kļūst tādas rāmākas un gaida, kad būs labvēlīgs brīdis, lai eksplodētu. Man šoreiz paveicās. Tām bija tieši pretēja barotne. Līdz peldoties skaistā enerģijas kokteilī, notika neticamais. Sprāga nevis emocijas, bet manis pašas bruņas. Ap mani, kā bruņiniekam, esošās smalkās bruņas sāka plaisāt un ar brākšķošām un brikšķošām skaņām tās plīsa pušu. Es apbrīnā vēroju kā mana mazvērtība plīst un lēni sabirst mazos puteklīšos. Es jutu kā elpot paliek vieglāk. Es jutu kā paliek vieglāk BŪT. Atkal kāds gabaliņš no mana aizsargmūra nolupa nost. Lai būtu arvien vieglāka un brīvāka. Tas lēnām iedod izpratni – ne jau tas cilvēks, kurš tevi iedvesmo dara ko ačgārnu, viņš tikai spoguļo manis pašas neatlaisto tumsu.
Vēl arvien ticu, ka nav universālas “pareizi” un “nepareizi” patiesības. Katram mūsu ceļš ir savs. Katram mums jāpieredz savā dzīvē to, kas jāpieredz. Protams, ka visskaistākais būtu, ja mēs saglabātu cieņu un sirsnību ne tikai viens pret otru, bet arī paši pret sevi. Bet arī cieņas trūkums reizēm ir jāapgūst, lai saprastu, cik svarīgi to tomēr savā dzīvē ieviest. Vai tā nav ar visu?
Līdzināties un salīdzināties? Mnē, labāk iedvesmoties!
Ar saulīti sirdī,
Signe
