Kādā dzīves posmā es tik ļoti biju noticējusi un aizskatījusies uz pasaules tumšo daļu, ka nejutu nekādu vēlmi šai pasaulē piedalīties. Biju piedzīvojusi melus, pazemojumus, skumjas, vientulību, slimības, atstumtību, bezcerību un lielas bailes no apkārt notiekošā. Es vēroju sevi, kā arvien vairāk dzīvojot ar šīm tumšajām domām, arvien tumšākas manā dzīvē tās ienāk. Man šai dzīvē ir iedots interesants raksturs – man mēdz apnikt. Man mēdz apnikt darīt vienu un to pašu un man mēdz apnikt justies nelaimīgai.
Es iedarbināju sevī interesi meklēt dzīvē skaisto, tīro, mīļo, jo, tā runā, ka tāds esot. Gana garš bija mans ceļš līdz apraudājos pie saullēkta, skaistuma, tīrības un patiesības dēļ. Gana garš bija mans ceļš līdz katrā pretimnākošā cilvēkā prieku ieraudzīju. Gana garš bija mans ceļš līdz pati sevī aiz noslēgtības, atvērtību ieraudzīju.
Kamēr gāju un turpinu iet šo ceļu arvien tuvāk sirsnībai, mīlestībai un skaistumam, vienmēr kādā brīdī, pilnīgi negaidot, kāds pārbaudīja manu ticību labajam. Kāds izsmēja manu viedokli, kāds izsmēja manu darbību, kāds izsmēja to, ka vispār atļaujos runāt. Protams, manī dzīvo šī cilvēciskā daļa, kas šajos brīžos saskuma, atkal gribēja ielīst savā drošā čauliņā un atgriezties pie “šī pasaule ir ļauna un naidīga vieta, kur dzīvot”. Līdz katram nākošam kritienam es biju arvien spēcīgāk un pārliecinošāk ieraudzījusi, ka pasaulē ir tik daudz skaista, mīļa, tīra un patiesa. Katrs aizrādījums no malas arvien mazāk ietekmēja manu ticību labajam.
Pavisam nesen es pie sevis klusi noteicu: varbūt tomēr esmu par trauslu, lai savu ceļu noietu? Kad emocijas sāka pierimt, dušā biju noskalojusi to netīro sajūtu, ko manī kāds bija radījis, es elpoju un vēroju. Elpoju un vēroju. Sevi. Pasauli ap mani. Konkrēto cilvēku, kurš manī radījis nepatīkamas sajūtas. Silti pasmaidīju un ieraudzīju. Ieraudzīju zelta mīlestības stīdziņas, kuras mūs visus savstarpēji vieno. Ieraudzīju šīs pasaules plašo izaugsmes lauku.
Vakar man kāda skaista gaismas dvēselīte (jā, jā, tādas esam mēs visas) teica: “Lai kas notiktu, es eju tikai uz priekšu!”
Es piekrītu! Tur – atpakaļ, tur – cīņā pret pasauli es jau esmu bijusi. Tagad man interesē iet arvien tuvāk pasaules mīlestībai, arvien tuvāk siltumam, maigumam, vienkāršībai.
Neesmu ne balta, ne pūkaina, tāpēc apzinos, ka pati savā dzīvē esmu piesaistījusi konkrētus notikumus un cilvēkus. Tāpēc piedodu sev. Piedodu otram. Ieraugu spēli. Ieraugu mīlestību. Mīlestību aiz manipulācijām, apmāniem un meliem. Es turpinu būt. Tāda, kāda šobrīd māku būt.
Sirsnībā,
Signe
