Ir dienas, kad jūtos tik laimīga un pateicīga debesīm par cilvēkiem sev apkārt.
Es saprotu, ka tas varbūt neatbilst kādiem standartiem vai pieņēmumiem, bet, es ik pa laikam pasaku bērniem paldies par to, ka viņi izvēlējās mūs par saviem vecākiem. Varbūt kāds teiks, ka tas nu gan ir galīgs sviests. Bērniem taču jābūt pateicīgiem, ka mēs viņus laidām pasaulē un par viņiem rūpējamies. Bērniem jāciena vecāki par to, ka viņi ir viņu vecāki, nevis otrādi.
Ne jau katru dienu es esmu tāda super mamma, kas izjūt tikai pateicību, ir tās dienas, kad mani var sadusmot ikdienas ķildas. Taču tam visam pa vidu ir tās dienas un tie mirkļi, kad pateicos debesīm, ka esmu, kur esmu un ar ko esmu.
Vakari, kad noliecos pie savu bērnu gultiņām un katram pasaku paldies par to, ka ienākuši manā dzīvē! Jūtos tik pagodināta un laimīga, ka man tik burvīgi cilvēciņi/dvēselītes iedalītas. No sirds tā arī jūtos. Man šķiet, ka viņu ego no tā nesprāgst, viņi tāpēc nekļūst iedomīgi. Nav jau arī man tādu tālejošu plānu šo mirkļu dēļ, bet tā klusiņām reizēm padomāju, ka varbūt tad viņi ikdienas skrējienā, pienākumu un notikumu jūklī atcerēsies, ka nāca uz šo zemi ar gaismu un mīlestību. Ka viņos ir tieši tik daudz gaismas, cik viņi ļauj tai būt.
Izsaku pateicību par mirkli, kad sajūtu šo gaismu savā sirdī.
Laiki plūst un mainās un iespējams, ka rītdiena var nebūt tik gaiša, tad būs grūti šo saules staru noķert. Tāpēc izmantoju mirkli, kad sajūtas ir tik tīras un lieku tās lietā.
Ar saulīti sirdī,
Signe
