Ir tik jocīgi paskatīties uz dzīvi no malas. Uz to smilšu kasti, kur karojam par savām plastmasas mantiņām. Kur salīdzinām, kuram skaistāka/jaunāka, stiprāka. Kurš atnācis ar našķiem spēlēties un kuram krekliņš ar smieklīgāku zīmējumu. Šeit tas viss šķiet tik būtiski. Mēs pat cenšamies ievērot likumus, pēc kādiem jāspēlējas, kā jāmīl un jādraudzējas, par ko jāapvainojas un kam jāsāpina.
Klīst baumas, ka tepat netālu ir okeāns. Okeāns ar tīru, dzidru ūdeni, saulainu pludmali. Tur var tā vienkārši būt un mīlēt. Dot un dalīties. Tur aizmirstas likumi, jo viss jau ir skaidrs. Tu vienkārši ZINI! Tu neprāto, tu ļaujies un esi. Dari un baudi.
Sēžu uz smilšu kastes malas un domāju. Redz, cik interesanti, atkal domāju. Nevis sekoju sirdij un eju uz tīrību un patiesību. Prātoju! Prātoju un plānoju, pa kuru ceļu iet, kur nogriezties, kā neapmaldīties. Kur atstāt pavedienus, lai vienmēr spētu atgriezties. Grūti jau noticēt, ka viss var būt tik vienkārši. Tik pierasti dzīvot pēc likumiem un iekļauties rāmīšos, pildīt pienākumus un izdomāt atbildības. Kā tas var būt, ka tas viss ir izdomāts? Kāpēc to visu sarežģīt? Vai ejot, jāņem līdzi kurpes un ziemas jaka? Vai iet ar kājām, vai būs arī jāpeld? ..un šī rindkopa velkas un velkas, no gada uz gadu. Bet kāds vēl arvien austiņā čukst vai reizēm iebļauj tā skaļāk: UZTICIES UN EJ!
Bet es.. Es vēl pasēdēšu un paklausīšos.. Varbūt kāds parādīs tuvāko ceļu, lai nav jāmeklē pašai..
Ar saulīti sirdī un rociņām smiltīs,
Signe
