Vai es drīkstu būt laimīga, ja tik daudziem ir grūti?

Vai es drīkstu būt laimīga, ja tik daudziem ir grūti?

Šādu jautājumu es uzdevu kādā konsultācijā pirms daudziem gadiem. Tolaik divi man ļoti tuvi cilvēki cīnījās ar smagām slimībām. Daudzi citi apkārt bija ļoti noskrējušies un norūpējušies par saviem pienākumiem un atbildībām. Bet es nekur neskrēju, neko nekavēju, tikai ļoti cerēju atkal kļūt vesela un laimīga.

Manī bija pretrunas: jo vairāk ar sevi strādāju, jo vairāk attīrīju savas emocijas, rūpējos par savu fizisko ķermeni un pildīju sevi ar prieku, jo vainīgāka es jutos pret sev tuvajiem, mīļajiem, pret visiem šai pasaulē, kam ir grūti. Iekšpusītē silti staro saulīte. Bet apkārtējiem līst lietus, plosās krusa un vētra.

Tās dienas konsultācijā, vieds vīrs pasmaidīja un teica: “Ja es skumtu kopā ar katru pacientu, kas ienāk pa manām durvīm, tad es jau sen būtu kapā pirmais”. Varētu šos vārdus apstrīdēt, ka pacients nav tas pats, kas tuvs draugs, vai radinieks. Taču šim vīram sirds bija plaši, plaši atvērta un katrs viņa pacients bija viņam tuvs un mīļš kā vistuvākais draugs vai ģimenes loceklis.

Kopš tās dienas es mācījos ļaut sev būt laimīgai katrā mirklī, jo tad maniem mīļajiem nebija jāpārdzīvo, ka slima esmu es. Kopš tās dienas es mācījos dalīties ar prieku. Ienest līdzjūtību un vieglumu tur, kur tā pietrūka. Es vēl arvien mācos. Es vēl arvien mācos ļauties savam sirds maigumam un siltumam. Es vēl arvien mācos ienest mīlestību pasaulē, kurā mīlestībai nav laika. Es vēl arvien mācos ļaut sev dejot un smieties dienā, kad iekšiņa staro. Es vēl arvien mācos nejusties vainīga par to, ka neciešu kopā ar citiem. Es vēl arvien mācos pieņemt pasauli tāda, kāda tā ir. Es vēl arvien mācos ļaut sev uzskaņot savu uztveres frekvenci uz prieka un viegluma kanālu. Es redzu, dzirdu un sajūtu, kas notiek pasaulē. Es redzu, dzirdu un sajūtu, cik daudziem ir smagi un grūti. Bet nevienam nepalīdzēs, ja no tā visa es kļūšu nelaimīga un dusmīga. Viss, ko es varu darīt, ir ļaut sev būt pēc iespējas lielākā mierā un priekā, lai rītos un vakaros man pietiktu spēka un mīlestības aizlūgt par tiem, kam to šobrīd visvairāk vajag.

Mīlestībā,

Signe ❤

Publicēts
Kategorizēts kā Dzīve

Autors: Signe

Kas esmu? Vēl nezinu, vēl meklēju. Domās - maziņa, kodoliņš saka, ka liela. Kam noticu, tā arī esmu. Tāpēc arī šis projektiņš, lai saprastu, kam ticēt.

Rakstiet savu komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *