“Es labāk uzreiz meklēšu otra cilvēka mīnusus un negludumus, lai sevi pasargātu no iespējamas vilšanās, sāpēm un ciešanām. Jo vairāk nelabā otrā ieraudzīšu, jo drošāk es savā pasaulē jutīšos, jo zināšu, ar ko man darīšana un kā apbruņoties, lai neciestu.”
Tā es biju iemācījusies dzīvot. Neuzticoties. Neticot. Ēnas meklējot. Šādi mijiedarbojoties ar pasauli, ne tikai cilvēkus savā dzīvē atgrūdu, bet atgrūdu arī pati sevi. Vērojot tikai ēnas. Arī savējās. Ieraudzīt tikai nepilnības un ar tām cīnīties. Vai necīnīties, bet lietot kā aizbildinājumus, attaisnojumus savu dzīvi nemainīt. Jo kā gan cilvēks var būt laimīgs, ja viņam ir celulīts, panikas lēkmes vai pārāk liels deguns (Dies nedod, vēl kāda slimība). Nevar!
Tā es turpināju līdz man kļuva vientuļi, jo samazinājās apkārt esošo cilvēku loks, bet visvientuļāk man bija, jo nebiju es pati sev. Es nebiju savs draugs.
Kādu dienu es sāku meklēt izeju, veidu kā atgriezties pasaulē. Es sāku katrā pretimnācējā, katrā satiktā cilvēkā, dzīvniekā, augā meklēt gaišo, skaisto, tīro, patieso. Un katram tāds bija! Katrā bija tā gaisma, kas atsaucās manējai.
Un es iekritu otrā galējībā. Vēlējos tikai un vienīgi ieraudzīt gaismu, tīrību, mīlestību, prieku gan citos, gan sevī. It kā, ieraugot kopbildi, tā tumsa tomēr uzvarētu. It kā ieraugot to otra daļu, kas neatbilst manām ilūzijām, kā vajadzētu būt, es vairs nespētu savienoties ar to cilvēka daļu, kas gaismā spīd. It kā ieraugot pati savu ēnu, es vairs nespētu turpināt dzīvot.
Pirms kāda laika saņēmu drosmi un sāku sev ļaut vēl un vēl dziļāk un patiesāk ieraudzīt pašai sevi. Caur mieru un atslābumu. Es sāku pētīt savu ēnu, nebēgot, nenovēršoties, klusi pati pie sevis čukstot: “Atceries, Tevī ir arī gaisma!”
Šajā nedēļas nogalē devos piedzīvojumā tieši ar šādu nodomu: ieraudzīt, kāda es esmu, kad necenšos, kad neiespringstu, nestāstu anekdotes, lai aizpildītu klusumu (ja nu es esmu pārāk garlaicīga vai par maz laba)? Es sekoju savam ķermenim, es sekoju savai elpai, es sekoju savām domām un ravēju ārā visus tos aizmetņus, kas prasīja iespringt. Un es biju. Es sevi vēroju un iepazinu.
Izrādās esmu daudz garlaicīgāka, kā man šķita. Izrādās esmu daudz klusāka, kā man šķita. Izrādās esmu gatava sākt ieraudzīt vēl dziļāk to, kas slēpjas aiz manas garlaicības, aiz mana klusuma, aiz mana miera. Es ticu, ka tur slēpjas dimanti un pērles, kas uzmirdzēs brīdī, kad būšu sev atļāvusi atvadīties no daudzām, daudzām aizsargbarjerām, kuras savā dzīvē sacēlu, lai patiktu, izpatiktu un gana laba būtu.
Es ticu mūsu katra daudzdimensionālai būtībai un es ticu, ka caur atļauju sev būt, caur atļauju sev sevi ieraudzīt, mēs varam daudz vairāk, tīrāk un patiesāk izdarīt to, ko patiesi esam nākuši šeit uz Zemes darīt, lai arī kas tas katram būtu.
Tāpēc es ik dienas turpinu savu ceļojumu pati pie sevis, savienojoties ar savu gaismu, es ņemu pati sevi pie rokas un vedu sevi iekšā tajā daļā, kuru vēl nepieņemu un negribu ieraudzīt. Plīst un lūst manas aizsargbarjeras pret pasauli. Lūst un plīst manas ilūzijas par sevi. Ar katru dienu es elpoju brīvāk. Ar katru dienu es mostos ar arvien patiesāku smaidu, jo smaids vairs nav “jāuzliek”, tas mani rītos modina. Ne vienmēr plašs, ne vienmēr tīrs, jo esmu ceļā.. kā daudzi no mums…
Mīlestībā,
Signe
2022.gada 13.septembris