Pirms pāris gadiem ilgāku laiku nekontaktēju ar savu tēvu. Tik ilgi biju gaidījusi viņa atzinību, uzmanību, uzslavas. Biju dusmīga. Dusmīga, ka mani nepieņem, neslavē.
Līdz sapratu, ka tā mūždien gaidīšu atzinību no citiem. Ko tas dos? Staigāšu kā ubags apkārt un gaidīšu, kad kāds izmetīs labu vārdiņu? Un, pag, Signe, par ko gan Tevi vispār slavēt? Ko gan Tu dzīvē esi sasniegusi?
Tad es sāku veidot tādu dzīvi, ar kuru varētu lepoties. Ātri attapos, ka nekāda dzīve nekad nebūs gana laba, lai no apbalvojumiem paēstu. Lai savu vērtību tur saražotu.
Es attapos, ka jāmeklē veids, kā pieņemt pašai sevi. Neviens no malas pārliecību par sevi man neiedos. Tā jāierauga pašai. Un es raku. Raku veselu gadu. Līdz stāvēju pie tēva mājas, ar mandarīniem rokās un biju gatava satikt savu tēti, neko negaidot pretī. Es tobrīd biju sevi atradusi tieši tik, lai man sevis pietiktu. Tieši tik, lai es justos sev vērtīga. Man tam nevajadzēja ārējus apstiprinājumus.
Varbūt varēja pietaupīt sirdssāpes mums abiem un šie gadi atsvešinātībā bija izniekoti gadi? Nē, es savādāk nemeklētu pati savu vērtību, ja man tuvumā būtu kāds, ko vainot par savu neizdevušos dzīvi.
Mīlestībā,
Signe ❤️
2022.gada 20.septembris