Manas grāmatas beigās ir nodaļa “Es atdodos dzīvei!”
Ko tas nozīmē? Ko praktiskā dzīvē nozīmē šāds vārdu sakārtojums? Kad to rakstīju, es nezināju, kā tas manā dzīvē turpmāk izspēlēsies. Es nezināju, kas notiks tālāk – vai mana slimība atkāpsies tikai tāpēc vien, ka to beidzot sāku pieņemt? Vai mans prieks vienmēr mani iznesīs cauri, lai kādi pārbaudījumi manā dzīvē būs? Vai manī būs pietiekoši daudz drosmes arī tad, ja manā dzīvē pēkšņi neienāks tikai saules pielietas veselīgas dienas?
Kā ir šobrīd? Kā izpaužas mana atdošanās dzīvei un vēlme dzīvot, nevis baidīties?
Tā izpaužas dzīvošanā. Es bieži tieku lutināta ar mierpilniem rītiem. Gana daudz un bieži mana drosme un paļaušanās tiek pārbaudīta praksē. Gultā sēžot un klabinot klaviatūras taustiņus, ir viegli teikt: es paļaujos un es atdodos. Pavisam cits ir jautājums, cik daudz drosmes paļauties būs brīdī, kad visapkārt nav mīksti spilveni un mīļoto cilvēku pleci?
Padalīšos ar notikumu pirms nedēļas, kas ir bijis viens no lielākiem izaicinājumiem pēdējā laikā.
Devos mājup no kādas nodarbības, stāvu autoostā, lai kāptu iekšā autobusā un mani pārņem pirmslēkmes sajūta. Pēkšņs baiļu vilnis. Iepriekš šādas situācijas mani aizveda līdz tam, ka sazvanīju kādu, kurš būtu vistuvāk, kurš varētu man atbraukt jebkur pakaļ un droši nogādātu mājās. Mājās, lai turpmāk izvērtētu visu, kas līdz šādam stāvoklim noveda un turpmāk paliktu mājās un neietu vairs uz autoostu, jo… tā var notikt atkal..
Bet es nezvanu. Es elpoju. Ieelpa, izelpa, nopērku biļeti, iekāpju autobusā, jūtu, kā sajūtas pastiprinās. Es elpoju. Ieelpa, izelpa. Prāts sāk mest sliktus scenārijus – kā tūlīt piedzīvošu lēkmi ļaužu pilnā autobusā. Neļaujos domām. Elpoju. Ir tikai ieelpas un izelpas. Skatos pa logu ārā un elpoju. Apzinos, kur esmu, apzinos, kas var notikt. Apzinos, ka ceļas augšup bailes. Bailes no pašas lēkmes. Kauns no cilvēkiem visapkārt. Es neļaujos bailēm, es neļaujos kaunam. Es elpoju. Es ļaujos un atdodos procesam. Elpoju. Nekā cita nav. Tikai ieelpas un izelpas. Jūtu kā manam ķermenim cauri skrien enerģija. Jūtu kā mans prāts cenšas mani pasargāt, mudinot bēgt no šīs pieredzes.
Es elpoju. Kādā brīdī jūtu, ka ir liela iespēja, ka tūlīt, tūlīt zaudēšu samaņu. Es elpoju un cik varu atslābinos, lai tas notiktu pēc iespējas vieglāk. Prāts jau rāda scenāriju ar atobusa šofera izsauktu ātro palīdzību un kam es zvanīšu, kad atmodīšos. Neļaujos bailēm, neļaujos scenārijiem. Nedomāju. Vēroju. Esmu. Esmu un elpoju. Ir tikai ieelpas un izelpas. Manā iekštelpā notiek milzu cunami vilnis un šķiet, ka orgāni apmet kūleni un arī tam es ļaujos. Vēroju un ļaujos. Kādā brīdī palieku bez elpas. Ļaujos arī tam. Pagaidu un turpinu elpot. Ieelpas, izelpas. Ap mani turpina sirot bailes, uztraukums, vēlme bēgt, raudāt, žēlot sevi, dusmoties, meklēt vainīgos, noslēpties zem segas un nekad nekad nelīst no tās ārā. Es tam visam vairs neļaujos. Es elpoju. Lūdzu savu Augstāko Dievišķo Es pārņemt vadību. Esmu ļaužu pilnā autobusā pusdesmitos vakarā un elpoju. Turpinu šādā transā sēdēt un elpot turpmākās 40 minūtes. Ejot cauri visam, kas ar mani notiek. Nav laika bailēm, šaubām, komunikācijai. Ieelpas, izelpas. Lai izkāpjot no autobusa galapunktā, pateiktos Dievam par klātbūtni un pateiktos ķermenim par izturību. Es trīcu un zinu: šajā naktī es izvēlējos drosmi. Šajā naktī es izvēlējos paļauties. Šajā naktī es izvēlējos atdoties, nezinot, kā tas izvērtīsies. Es izvedu sevi cauri notikumam, kurš iedeva man iespēju piedzīvot dzīvi plašāk. Varēt vairāk. Iet drosmīgāk. Jo es esmu pati sev.
Turpmākās dienas es pārsvarā pavadu gultā, mežā vai raudot. Raudot nevis tāpēc, ka dzīve ir netaisna un es esmu šīs dzīves upuris. Es pavadu raudot, lai emocijas attīrās. Lai šis pārdzīvojums neatstāj vairs dziļas sekas manā ķermenī. Lai turpmāk sev līdzi no šī notikuma es paņemtu tikai paļaušanos, drosmi un ticību, ka Dievs mani noķers, lai kur es kristu. Ar paļaušanos, ka katrā autobusā esošā cilvēkā ir Dieva mīlestība, kas būs līdzās, ja kritīšu. Ar paļaušanos, ka mana dvēsele izdzīvos vienmēr un izvēlēsies tādas pieredzes, kas patiesi ir nepieciešamas manas dvēseles ceļā.
Sirsnībā,
Signe
2022.gada 16.oktobris