Šorīt kāds atgādināja par notikumu, kurā es izdarīju kļūdu, tai brīdī to līdz galam neapzinoties. Pēdējā laikā ik pa laikam manā atmiņā uzpeld notikumi, kuros esmu rīkojusies ne no tās tīrākās, gaišākās un mīlošākās puses. Pēc šādiem notikumiem gribas vai nu vērst visu par labu, ja tas ir iespējams vai paslēpties zem segas un kādu laiku nelīst no seg-apakšas ārā. Kādreiz tas bija vienkāršāk – noslēpties. Tagad, satiekot cilvēkus, kurus sajūtu arī tad, kad esmu desmitiem, reizēm simtiem, kilometru attālumā, saprotu, ka noslēpties vairs nesanāk, jo kāds vienmēr jūt. Jūt manu kaunu, vainas sajūtu, bailes. Šī jūtība apstiprina tikai to, ka viss, ko šai pasaulē piedzīvojam, tiek piedzīvots kolektīvi.
Ko darīt ar šīm sajūtām, kas uzpeld un neatstājas? Kā piedot pašam sev, kad ar prāta izdomātiem aizbildinājumiem “tā vienkārši sanāca” vai “man bija slikta diena vai posms manā dzīvē” vai tādiem augstākiem aizbildinājumiem “tā bija dvēseles pieredze” nepietiek?
Jā, tā visa ir patiesība, tas patiesi tā bija – bija gan slikta diena, gan slikts posms, gan dvēseles izvēle. Bet labāk taču no tā nepaliek. Bet arī no sevis vainošanas, kaunināšanas un ieslēgšanas 4 sienās pasaulei labāk nepaliek, pat tieši pretēji. Tāpēc atkal un atkal ir jāsaņem drosme – jāieskatās patiesībai acīs un jāierauga, ka pietrūka vēl mīlestības, pietrūka apzinātības, pietrūka līdzjūtības, ieraudzīt mācības, ieraudzīt, cik svarīgi arvien pulēt savu savienojumu ar mīlestības vadītu dzīvi.
Piedot sev, lai, cik mūsu prātā liels šis pāridarījums bijis, lūgt piedošanu visiem notikumā iesaistītiem. Kādam tā būs uzrakstīta vēstule, uzcepta kūka, kādam piedošanas lūgšana pašam pie sevis. Dievišķie likumi darīs savu un nodarījuma sekas mums nepaies garām, ja pēc darba ar sevi un patiesas nožēlas, mums būs palicis kāds darbiņš, kas jāizdara kopēja labuma vārdā. Bet ir jāpārstāj pašam radīt šo pašlāsta veidošanu, jo kuram gan palīdz mūsu vainas un kauna sajūtas?
Mīlestībā,
Signe ❤️
2023.gada 6.marts