Vairākus gadus mācījos dažādas garīgas prakses un tehnikas, viena no tām – ūdens uzstrāvošana – veselībai, priekam, miegam un tml. No sirds tam visam ticēju. Tas viss man strādāja. Līdz lēnām prāts sāka dot savu uzvaras gājienu! Sāku lēnām visu apšaubīt.
Ja nu tas viss ir tikai māņi un teātris. Ja nu tas viss ir tikai lēts triks? Varbūt cilvēki, kas to māca ir halucināciju pārņemti? Lēnām no tā visa atradinājos. Sākumā lielas pārmaiņas nepiedzīvoju. Visi man apkārt dzīvo, dzerot dzērienus, darot ikdienišķas lietas, tās nekādi neuzlādējot, arī sevi ne. Kāpēc gan es tā nevarētu?
Taču, ja ķermenis ir nevesels un tam pievērš arvien mazāk uzmanību, tas dod ziņu vai vairākas – kamēr saimnieks sadzird. Es atkal sadzirdu..
Ko nu? Mēģināt tam atkal noticēt? Meklēt kaut ko citu? Kāpēc agrāk izdevās?
Nolēmu atkal pamēģināt. Nostājos kājās, prāts protestē. Saku prātam – kuš! Ļauj man pamēģināt! Mēģinu un.. saprotu! Nav jau būtiski, KAS strādā! Vai tā ir pašiedvesma, enerģijas, augstākie spēki vai pilnīgs un absolūts nekas!
Svarīgākais, ka es vairs neesmu tur, kur biju pirms pāris minūtēm! Es varēju palikt sēžam un nemeklēt prieku, tā arī paliekot turpat. Bet tagad taču es jūtos par kapeiciņu laimīgāka! Tas ir tieši TIK daudz vairāk! Vai ir nozīme, kas to izraisīja? Prāts, sirds vai kas netveramāks?
Vairs neapšaubu un neanalizēju.
Ceļos un daru, jo MAN TAS STRĀDĀ!
Ar saulīti sirdī,
Signe
