Lūdzu, lūdzu, dari kā es, tad varbūt pati tam visam noticēšu..

Kad sāku apzināti iet savu garīgo ceļu, gribēju ar visiem dalīties. Radiem stāstīju, ka biju uz baznīcu/jogas centru/dziednieku lekcijām un katrā reizē, ka tā ir riktīgi laba lieta. Likās, ka visi jāmodina un jāņem aiz rokas un jāvelk līdzi.

Man paveicās – man apkārt ir gana daudz skeptisku cilvēku. Pretestība bija milzīga. Ar laiku vairs neaicināju man pievienoties, bet vismaz dalījos katru reizi ar kādu jaunumu, ko biju apguvusi. Tas nebija attiecībā tikai uz garīgo ceļu. Tas bija par jebkuru lietu – ko pareizāk ēst, ko vilkt, kā izskatīties un kāda ir vislabākā politiskā partija (lai gan par to man vispār nebija nekādas sajēgas). Atkal pretestība. Uztvēru to ļoti personīgi. Sajutu, ka cilvēki vēršas pret mani. Nepamanīju, cik ļoti vēršos pret citiem.

Pēc vairākiem gadiem, šo ceļu ejot, biju nogurusi. Likās, ka biju nogurusi no pretestības. Likās, ka atmetot iešanu dziļumā, komunikācija atvieglosies. Jā, tā daļēji bija. Bet, ak, čīkstēšana par to, ka viss ir slikti, arī nogurdina. Divus vai trīs gadus pavadīju tikai vērojot pasauli (nu labi, es arī gāju uz darbu un rūpējos par sadzīviskām lietām), bet es vairs nepildīju praktiski nekādas prakses un meditācijas, lai gan iepriekš to biju darījusi katru dienu. Pa šiem diviem gadiem ļoti centos beigt censties to pārveidot.

Šoruden nāca iespēja pievienoties kādai garīga ceļa gājēju grupiņai. Un šoreiz es izaicināju sevi – nevilkt nevienu sev līdzi! Un ziniet — neviens man vairs nepretojās..

Ar saulīti sirsniņā,
Signe

Publicēts
Kategorizēts kā Dzīve

Autors: Signe

Kas esmu? Vēl nezinu, vēl meklēju. Domās - maziņa, kodoliņš saka, ka liela. Kam noticu, tā arī esmu. Tāpēc arī šis projektiņš, lai saprastu, kam ticēt.

Rakstiet savu komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *