Vidusskolā interesējos par slimību emocionāliem cēloņiem un nonācu līdz igauņu dziednieces Lūles Vīlmas grāmatām. Reiz tur pavīdēja tāda doma: visi, kas domā, ka ir labi cilvēki, īstenībā tādi nav un tie, kas domā, ka ir slikti cilvēki, īstenībā ir daudz labāki. Šī doma mani ir gana ilgi pavadījusi. Toreiz 16 gadu vecumā es tiešām domāju, ka esmu ļoti labs cilvēks. Bet! Ja jau es kaut ko nesaprotu un neredzu, tad es vienkārši “apiešu patiesību” un uzreiz sevi nodēvēšu par sliktu (ha! saprati – automātiski kļūšu laba).
Pusaudžu vecumā tas ir īpaši viegli izdarāms – viens pasaka, ka kājas par resnu: ahā, sliktais manī; cits – ka deguns par lielu: āāā, esmu vienkārši neglīta. Tas taču jau sāk izskatīties pēc tā, ka esmu diezgan slikts cilvēks, jo neglīts cilvēks vienkārši noteikti ir slinks. Vienvārdsakot, nonākt līdz tam, ka nedaru pietiekoši, lai būtu laba, tātad VAINAS sajūta ir klāt. Tad kāds cits pasaka, ka gribēt visu, ko es gribu, ir ļoti sekli un bērnišķīgi. OK, tātad es esmu arī riebīgs materiālists. Paskat, kā kārtojās! Es tiešām esmu slikta un cik labi, ka sāku meklēt! Pēc tam pievienojās kauns, bailes, kontrole, jo šis melnais no manis nu jau sākt līt pa visām malām. Vispār labāk noslēpties un daudz šai pasaulē savu ļaunumu neiznest. Bet, ja eju pie cilvēkiem, tad tikai ārkārtīgi pieņemoša pret jebko, kas manā virzienā veļas. Jo, zin kā – nav jau viegli ar mani, tādu tumšu būtni.
Tad nāk nākamais posms – gribas sākt atkal atrast sevi zem šiem uzslāņojumiem. Psiholoģija, psihoterapija, ezotērika, garīgā attīstība, galu galā mēģināšana ieraudzīt spogulī kaut vienu skaistu detaļu. Jābūt taču kaut kam tādam, kāpēc tomēr es dažiem cilvēkiem vēl arvien patīku… Lūzt un plīst viss, kas apkārt sakrāmēts. Protams, neizpaliek visu citu vainošana, kurš mani kā nosaucis un kurš ar ko mani aplipinājis. Kaut kur jau parādās apziņa, ka arī sava atbildība šajā visā jāuzņemas.
Hmmm, izrādās, ka esmu pavisam forša!? Ko? Tā drīkst? Drīkst gribēt? Drīkst patikt arī tad, ja garšo paēst un patīk patikt?
Jau parādās sajūta par Dievišķo sevī un tīro un skaisto. Parādās spēks, parādās prieks. Parādās drosme!
Parādās drosme patiesi izprast Lūles Vīlmas teikto par labo/slikto mūsos. Parādās drosme neradīt stāstu par savām ēnas pusēm. Jo aiz tā stāsta vairs nav spēks ieraudzīt, ka ir kāda patiesā ēna. Laikam man tikai tagad ir atnākusi tā patiesā drosme sākt sevi redzēt patiesu. Un ne tikai patiesi skaistu un brīnišķīgu. Pieņemt, ka tumšais peld augšā, lai to dziedinātu, ne vairs ar sevi asociētu. Patiesi uzņemties atbildību par katru sevis daļu. Vairs neslēpties aiz bailēm, kauna, dusmām vai vainas sajūtas. Ļaut sev būt foršai, ieraugot, ka manī nav tikai 100% tumsa/gaisma. Ieraudzīt, apzināties un atlaist visu to, kas katrā šodienā (jo katru dienu tas būs arvien jauns un cits) vairs nekalpo manam augstākajam labumam.
Ļaut sev augt caur mīlestību, ne caur paslēpēm.
Ar saulīti sirdī,
Signe
