Kādā brīdī mēs ieraudzīsim savstarpējās konkurences, cīņas un pārākuma absurdu mūsu sabiedrībā.
Kādā brīdī mēs sāksim skatīties kopradīšanas virzienā. Tik ļoti būsim noguruši iet pa vienam vai vienam pret otru, ka sagribēsim nolikt kara cirvjus un aizsardzības mētelīšus.
Mēs sāksim savienoties savā radošajā procesā, ko sauc par dzīvi šeit uz Zemes. Mēs sāksim ne tikai apvienoties mazās interešu grupiņās, lai sacenstos ar citu interešu grupiņu. Mēs sāksim apjaust, cik ļoti vajadzīgi mēs esam viens otram. Cik ļoti daudz un strauji mēs varam augt un attīstīties, ja pārstājam baidīties, cīnīties un apsaukāties. To visu enerģiju, ko iegrūdām aprunāšanā un sacensībā, mēs sāksim ieguldīt radīšanā, atbalstīšanā un augšupejā.
Sākumā ir apmulsums, jo ierastie ceļi vairs netiek lietoti. Sākumā ir apmulsums, jo pēkšņi paliek tik daudz vairāk spēka pēc iespējams pat daudz darbīgākas dienas. Sākumā gribas šo pāri palikušo enerģiju noēst vai kā citādi no tās atbrīvoties.
Bet lēnām.. lēnām un pamazām mūsu ķermeņi – fiziskie, emocionālie un mentālie sāks pierast un pielāgoties augšupejai. Tieši tad mēs sāksim radīt pasauli, kur noteikumi, likumi un pienākumi sāks palikt nevajadzīgi. Tad mēs sāksim dzīvot no sirds un sirds noteikumi nekad nepārkāps otra sirds robežas.
Tikai lēnām un pamazām, apbruņojoties ar pacietību un drosmi, mums jāsāk mainīt ierastie darbošanās veidi un ceļi un katru dienu pa mazam pilieniņam jāļauj prieka enerģijai iekrist mūsu ikdienas gaitās. Tā pavisam nemanot, bet tajā pašā laikā caur apzinātību būsim izveidojuši jaunu dzīvesveidu.
Daram! Radam!
Ar saulīti sirdī,
Signe ❤
