Dvēseles ceļā, kuru ejam, mēs ik pa laikam sastopamies ar patiesībām, īstenībām. Mēs tās sajūtam ar katru savu šūniņu. Mēs atgriežam savu varēšanu un savienojamies ar kādu pārcilvēcisku spēku, par kuru bijām piemirsuši. Paliek vieglāk elpot, domāt, just un kustēties. Blakus šai dievišķai esībai, mūsos dzīvo cilvēciskas atmiņas par piedzīvoto, pieredzēto. Atmiņas un rētas atgādina mūsu trauslumu, ievainojamību un mēdz apšaubīt visu to skaisto, ko caur sevi esam sajutuši.
Es mācos arvien biežāk šajos zemajos brīžos, kad it kā nekam nav jēgas, kad sāp pagātnes piedzīvojumi, elpot. Elpot un vērot. Vērot un piedot. Reizēm raudāt. Attīrīties un kļūt arvien vairāk pašai par sevi.
Pagaidām vēl tik tuvu stāvošas šīs divas pasaules: viena, kurā Tev vienmēr jākļūst arvien iederīgākam un piederīgākam pārkāpjot visiem saviem īstenības atklājumiem un otra, kurā tieši Tava patiesā unikalitāte un dziļā patiesība ir visīstenākā iederība.
Šī pāreja uz citu esības stāvokli, neizejot pāreju no vienas dzīves otrā, mēdz radīt lielu slodzi mūsu ķermeņiem. Ierasti dvēsele paceltos augstākos plānos, attīrītos, attālinātos no pagātnes notikumiem un uzsāktu jaunu ceļojumu jau jaunā apziņas stāvoklī. Bet te mēs esam – spogulī un atmiņās redzot savas rētas.
Mums jāpāriet jaunā esības līmenī šajā pašā realitātē. Caur piedošanu, pazemību, pieņemšanu, cieņu un patiesu mīlestību. Nešaustīsim un neapšaubīsim sevi. Ļausim maigi un mīloši atdoties šim dvēseles ceļam un mūsu sākotnējam nodomam. Lēnām ieplūstot Jaunajā.
Ar mīlestību,
Signe 
