Šodien gribas kļūt tādai mazai, mīlamai un lolojamai. Gribas tīru un baltu. Negribas vairs tumsu un brikšņus. Gribas mieru un gaismu. Negribas slimības, problēmas un bēdas. Gribas pa baltu mākoni lēkāt, gaismā un pārpilnībā dzīvot.
Bet vai tiešām jāsapņo par mākoņiem un varavīksnēm un šodiena jāpacieš? Varbūt ņemšu to šodienu aiz rokas un vedīšu uz mākoņiem un varavīksnēm? Varbūt ļaušos skumjām un tad aiz prieka dejošu tepat – jūras krastā! Varbūt palūgšu savai gaismiņai palielināt jaudu? Palikšu tepat un ļaušu visam un visiem būt, un radīšu paradīzi tepat uz zemes? Kāpēc man jātic visiem, kas saka, ka tas nav iespējams?
Iespītēšos un pamēģināšu! Pasmaidīšu un pazemībā palūgšu prieku un līksmību. Sauļošos lietū un salīšu vissaulainākajā dienā!
Kurš var man to aizliegt? Kurš gan to pa īstam ir aizliedzis? Tikai prāts, kas piezemē, kurš saka — kāpēc gan lai TEV tas izdotos? Šodien prātam teikšu — KUŠ! Man šodien jābauda dzīve, ne tikai jāizdzīvo..
Ar saulīti sirdī,
Signe
