Vai atceries, kad nāci uz Zemi kā tīra gaismas bumba, kā mīlestības stars? Vai atceries kā sadūries ar blīvu un prāta pārņemtu vietu? Vai atceries, cik pareizības un noteikumi bija jāiegaumē, lai vienkārši izdzīvotu? Vai atceries, ka nāci kā mīlestības stars, bet mīlestībai šeit nebija ne vietas, ne laika?
Varbūt ne velti šīs atmiņas ieslēptas dziļākajā skapja stūrī, lai tieši tagad tās vilktu ārā. Ne vairs ar smagu nopūtu un asaru plūdiem, bet šoreiz ar prieku. Ar prieku, ka tavai gaismai un mīlestības staram sāk parādīties vieta, kur būt, kur plūst un starot.
Pa ceļam mēs visi esam apdauzījušies, saskrāpējušies, aiz dusmām un vientulības viens otram pāri darījuši. Bet nekad nav par vēlu to mainīt. Nekad nav par vēlu apstāties. Apstāties un sākt elpot. Ikdienas skrējiens nedod atelpu? Tici man, ja sanāks Tev paklupt, pasaules puzlē tava gabaliņa vietā ātri tiks nodrukāts jauns. Bet sev tu esi tikai tu pats, vienīgais!
Vai atceries, kā nāci kā gaismas bumba, kā mīlestības stars? Varbūt ir laiks savai gaismai atrast šeit vietu? Varbūt ir laiks savai mīlestībai atrast (t)elpu?
Pamēģinam?
Ar saulīti krūtīs,
Signe 
