Apkārt valda haoss un gribas tik vien kā lūgt Dievu, it kā Dievs būtu kaut kas tik ļoti atdalīts no mums, tik ļoti aizmirsis par mums, ka mums jālūdz tam atgriezties. Tāpēc, ka mēs apskatāmies apkārt un redzam masas un masās esam tikai mazmazītiņš procentiņš no visa. Arvien biežāk šī sajūta mani dzen arvien nomest vecās ēnas un akmeņus, kas sakrauti kabatās. Lai atbalstītu to pasaules daļu, kas spēj ar savu gaismu šķīdināt šeit izveidojušos miglu. Brīdī, kad mums māca vienam no otra aizsargāties, man gribas arvien vairāk bruņas un vairogus noņemt un dīgt, augt un starot. Uzņemties arī savu atbildību par to, līdz kam esam nonākuši. Tas viss ārējais ir tāda pati daļa no mums, kā mēs esam daļa no Dieva.
Šodien meditācijas laikā meklēju saknes kādām īpatnējām attiecībām. Nonācu līdz vietai, kur es biju tā, kas augsti pacēlusi galvu, piekārtoju kroni un kādos sen senos laikos manipulēju un ietekmēju citu cilvēku brīvo gribu ar ne tām gaišākajām metodēm. Un tad man jādomā.. Vai tiešām mēs drīkstam novērsties no visa šeit sastrādātā un vienkārši lūgt Dievam noņemt to no mums? Šī dziedināšana bija gara, jo es netiku pati sev klāt. Redzu sevi tur pagātnē sasmērējušos, un vēroju ar atvērtu muti. Tas vienkārši nelobās nost. Es lūdzu palīdzību, lūdzu eņģeļus un skolotājus, pavadoņus, līdz lēnītēm izdevās notīrīt to duļķi no sevis nost. Sajutu atbildību un iespēju, kāda tiek dota, no tādām ziepēm atbrīvojoties.
Datorā atverot ziņas, gribas bēgt un skaļi brēkt. Bet… Vai šajā dzīvē vienkārši nav samainītas lomas? Šī ir mana dzīve, kurā mazgāties nost un gaismot, nevis ķert pēc dubļu pikas un mest tiem, kas vēl tikai šo pieredzi iziet.
Nav viegli ieraudzīt sevi dubļos līdz ausīm un nav viegli ieraudzīt dubļus ekrāna otrā pusē. Bet laikam nekas cits neatliek, kā ieslēgt līdzjūtību un lauzties pie savas gaismas. Tad paši arvien mazāk šo tumsas daļu papildināsim..
Ar saulīti sirdī,
Signe
