Pirms kāda pusgada, pēc ļoti intensīvas dienas grupas psihoterapijā, satiku kādu tuvu cilvēku un dalījos ar savām pēcsajūtām un sajūtām par sagurumu. Pēc klusuma pauzes viņa man uzdeva jautājumu: “Vai tu tiešām domā, ka tur ir jācilā tas viss aizgājušais?” Ziniet, sākumā tiešām apmulsu. Esmu pieradusi pie jautājumiem: kā un vai kāda metode vai meistars man rezonē vai patīk. Tad ir vēl tie skeptiskie, kuri noburkšķ vai sadusmojas, ka tās ir blēņas un lieka naudas izdošana. Bet šeit parādījās kāda jauna sajūta, jo man tā tieši un ar interesi paprasīja: “Vai tiešām tur ir jālien, vai nevar vienkārši dzīvot?” un man nācās padomāt un pajust.
Domāju es gana ilgi, jo man patīk izšūpoties visos par un pret, visos vajag un nevajag, lai katru reizi pēc šīm šūpolēm, manī ienāktu arvien jauna zināšana un izpratne.
Manā dzīvē ir bijis tāds brīdis, kad ir grūti elpot. Nevis tāpēc, ka medicīniski būtu kāda kaite, bet tīri sajūtās. Šķiet, ka, ja elpošu tā līdz galam, līdz kāju pirkstiem, tad es pa ceļam kādam varu uzkāpt uz kājas, atņemt kādu skābekļa molekulu vai vienkārši traucēt ar to, ka tā atļaujos darīt. Un te es jutu to vajadzību sākt sev atļaut. Sākt sev atļaut elpot. Tas nudien nenācās viegli. Jo katrs elpas vilciens atdūrās pret sajūtu, kas aizliedza man būt tādai rosīgai un dzīvai. Te es sajutu to vajadzību meklēt iespējas atbrīvot un izdziedināt manas bailes, dusmas, aizvainojumus un skumjas. Palaist vaļā manas bailes būt man pašai. Te es jutu, ka vienai man neiet tik raiti. Tāpēc šajā dzīvē esmu izmēģinājusi neskaitāmas (nu labi, droši vien saskaitāmas) prakses un meistarus. Varu pateikt tikai vienu. Katrā vietā, pie katra meistara es kaut ko esmu ieguvusi, kaut 2 vārdus vai jaunu ieelpas veidu, kaut pieredzi piecelties un iziet, kad jūtu, ka tas nav mans. Tātad jau ieguvusi gana stipru mugurkaulu, lai ļautu sevi sadzirdēt.
Bez visām tādām nenoteiktām vērtībām esmu ieguvusi stabilāku iespēju komunicēt ar saviem pavisam tuvajiem. Vienas no vissmagākajām attiecībām man ir bijušas ar manu tēti. Tik ļoti viņam gribēju patikt un izpatikt, ka sevi pavisam neizpaudu. Izpaudu to sevis daļu, kas varētu viņam patikt. To neīsto jau jūt katrs. Tur nekas labs nevar sanākt. Līdz manī plīsa vēlme un spēja to vairs izdarīt. Es vienkārši pārtraucu komunicēt vispār.. un tā 4 gadus… līdz ar vairāku prakšu, dziedināšanu un meistaru palīdzību, es nonācu līdz tai sevis daļai, kur es vairs neesmu atkarīga no viņa viedokļa. Kur mana labsajūta vairs nav ar to saistīta. Pienāca diena, kad varēju sēdēt un dzert tēju ar tēti, kuru iepazinu no jauna un man vairs nebija jāaizsargājas vai jānodrošinās pret iespējamu uzbrukumu. Es biju es pati. Es varēju elpot dziļāk.
Es rakājos pagātnē tīri egoistisku mērķu vadīta – es gribu justies ar sevi labāk. Atrisinot katru pagātnes āķi – aizvainojumu, dusmas, bailes vai skumjas, izdziedinot pagātnē radušās domstarpības – es sāku katrreiz justies par kripatiņu labāk. It kā pagātnē būtu saslēgtas mazas gaismiņas, kuras caur dziedināšanu mēs varam salikt savās šodienas kabatiņās un papildināt savu šodienas Es gaismiņu.
Tā iespējams ir atbilde, kāpēc es tik daudz laika un enerģijas veltu sevis izpētei – lai varētu elpot dziļāk un dzīvot brīvāk.
