Reiz es draudzenei prasīju, vai mēs daudz atšķiramies no parastiem grauzējiem, piemēram, žurkām. Tāpat piedzimstam, lai paēstu, izaugtu, vairotos un nomirtu. Jā, mēs, kā cilvēcīgas būtnes, domājam arī par izskatu un apģērbu, ceļojumiem un piedzīvojumiem. Taču, ja tā dziļāk paskatās, vai tiešām šī atšķirība ir tik vērā ņemama?
Tobrīd es nedomāju par dvēseles uzdevumiem, mūsu daudzajām dzīvēm un mūsu gaismas būtību. Es vienkārši neko par to nezināju un nezināju, ka man par to jāinteresējas. Bet es zināju, ka man ar to nepietiek. Man nepietiek ar to, ka esmu piedzimusi, lai paēstu, nolakotu nagus, uzkāptu kādā mistiskā karjeras virsotnē, lai pēc tam tā vienkārši un bezjēdzīgi nomirtu. Es neredzēju jēgu šādai dzīvei. Tur noteikti ir jābūt kaut kam vairāk.
Šādi jautājumi mani mocīja bieži, bet apkārt nebija neviena, kas mācētu uz tiem atbildēt. Lai gan meklēju atbildes arī baznīcā, tur cilvēki tik ļoti bija aizrāvušies ar vainas sajūtu, kaunu un bailēm, ka gaisma viņu tuneļa galā bija atkarīga tikai no ziedojuma daudzuma kastītē un to cik ilgi un sāpīgi paši sevi sodīs.
Es redzēju sapņus, kā nomirstu, piedzimstu no jauna un atkal nomirstu. Es redzēju, kā tas atkārtojas atkal un atkal. Ziniet, sapņos nomirt nebija sāpīgi, sāpīgi bija apzināties, ka jāsāk būs atkal no jauna, jo izdarīt neizdarītos darbus šajā dzīvē atkal nebija izdevies.
Es atļāvu sev piemērot ikdienas dzīvi bez sapņiem un ilūzijām, tieši tā kā mūs skolā gatavo – kļūt par labiem darbiniekiem. Manā gadījumā gan tas neizdevās ar kādu augstu kāpienu karjerā vai milzu naudu bankas kontā, bet gana stabilu ceļu, lai saprastu, kā tas ir – savu dzīves jēgu nemeklēt.
Kad pilnībā iekāpu garīgā ceļa lauciņā, sapratu, ka arī tas ir tikai izteiksmes veids šeit uz zemes. Veids kā būt un darīt. Nebūt ne labāk, kā slaucīt ielas vai marinēt gurķus, strādāt bankā vai lasīt laika ziņas. Nav arī sliktāk.
Katrs šis veids kā izpaužamies pasaulē ir tikai maza daļiņa no tā, kas īsti esam, ko daram šeit uz Zemes. Varbūt arī žurkas esība šeit uz Zemes nav tikai parasts dzīvības aplis? Varbūt katram no mums ir tik daudz dažādu aspektu šeit uz Zemes un visā Visumā? Tikai mēs tos aizmirstam pamanīt ikdienas steigā. Varbūt tieši tas, ka no rīta izmazgā zobus vai vakarā sajūti silto segu pārsedzot sev pāri ir tieši tas mūsu mērķis šeit uz Zemes? Piedzīvot pilnīgi visu, katru mirkli, ko šeit šajā dzīvē piedzīvojam?
Ar saulīti sirdī,
Signe 
