Līdz šim man vienmēr šķita, ka “šeit un tagad” mirklis ir laiks/brīdis, kad apzinies tagadni, kas atrodas starp pagātni un nākotni.
Pēdējā laikā par “šeit un tagad” drīzāk nāk salīdzinājums ar rases lāsi, kura tikai pieņem un atspoguļo gan gaisa temperatūru, gan apkārtesošo attēlu. Bet pats rasas piliens kā radās no apkārtesošās vides tāpat arī tajā zudīs. Savienosies vai sadalīsies, nav būtiski. Rasas piliens varbūt atkal kādā brīdī kļūs par rasas pilienu un atkal tikai atspoguļos apkārt esošo.
Šodien jūtos kā rasas piliens, kurš izvēlas, kur katrā mirklī būt, ko atstarot un kad atkal atgriezties pie zemes vai mākoņiem.
Vai jūti, cik rasas piliens tīrs un dzidrs? Pat, ja rasas pilienā radīsies kāds piesārņojums, Tu taču zini, ka šajā dabas ciklā, tas kādu dienu atkal kļūs tīrs un dzidrs.
Vai jūti, cik tīrs un dzidrs esi TU?
Vai jūti, ka viss pārējais ir tikai atspoguļojums?
Ar saulīti sirdī,
Signe ❤
Foto: Hasan Almasi
