Šodien es esmu laimīga. Šodien, šai mirklī.
Nekas nav ideāls, ja skatās uz priekšu vai atpakaļ.
Šobrīd es jūtu šo brīdi, šo dienu. Tajā ir prieks. Tajā ir mīlestība.
Kad iesākumā šīs dienas noķer, iedegās skumja un vēlme tās noķert, paturēt, ierāmēt.
Mēdz tādas “šodienas” būt ik pa laikam.
Nekas jau nav noticis speciāls, īpašs.
Ir tik skaisti šim mirklim ļauties. Elpot un baudīt.
Pēc “šodienām” mēdz nākt “rītdienas”. Tās ir citas.. Tur viss ir cits, sarežģītāks, nesaprotamāks.
Mēdz būt tādas “rītdienas”…
No “rītdienām” mēdz uzmesties bailes un dusmas.
Bet tad, tāpat kā ar “šodienām”, ir jāmācās elpot un ļauties.
Neviena no tām neapstājas, nesastingst uz mūžiem.
Tās turpina dejot.
Bet mums?
Mums jāiemācas elpot un ļauties.
Sirsnīgi,
Signe
