Šodien sirds pieplūda pilna pateicības. Tā pēkšņi, neko neanalizējot un nevērtējot. Kā mīļš gaismas pieskāriens.
Pateicība mammai. Pateicība tētim, brālim. Katram no tā loka, kuriem visvairāk pretenzijas ir tikušas sūtītas.
Ir viegli iemīlēt katru svešinieku, līdz ieraugi viņa ēnas puses un pagriezties pretējā virzienā, jo gaidītais nav sakritis ar esošo. Ir viegli piemeklēt cilvēkus sev apkārt pēc interesēm. Ģimene mums iedota nemainīga. Mēs varam pretoties vai apstrīdēt, bet patiesību tas nemainīs. Tas nav kurpju pāris, ko nomainīt, kad nosmērēts un apskrāpēts tik ļoti, ka vairs negribas virsū skatīties. Tās ir šīs zelta kurpītes, kuras atkal un atkal ir jātīra, jāpamana un jāatšķir.
Jāpieņem, ka nav nejauši mums gādātas. Tās ir gaismā dzimušas. Varam vērot un iebilst, ka gribam sudraba ne zelta. Varam visādi tās apstrādāt un izskaistināt, mēģināt to zeltu nokasīt. Bet dienas beigās tas tāpat būs par pieņemšanu, jo šīs kurpes mums iedotas visai šai dzīvei.
Šodien pateicībā noliecos. Kam? Visiem un visam! Iemirdz acis un pasmaida sirds – es esmu par “kapeiciņu” vairāk pieņēmusi un ieraudzījusi, kāda patiesa laime un bagātība man iedota, šajā pasaulē ienākot.
Mīlestībā,
Signe
foto: Jamez Picard
