Šodien vārdi un teikumi rindojas paši no sevis. Reizēm tēmas ir nesaistītas, reizēm pārklājas. Šie saulgrieži iegriezuši manā dzīvē jaunu lapas pusi. It kā neko daudz jau nedarījām – pagulējām pļavā, sapinām vainadziņus, piedzīvojām dzīvi mierā un īsos nemiera brīžos. Bet tik daudz pēcsajūtu. Piedzīvota spēcīga atdošanās, padošanās un ļaušanās. Piedzīvota klātbūtne praksē, ne tikai motivējošos un mīļuma piepildītos teikumos. Piedzīvota Dieva maigā plauksta, kad pamats zem kājām salīgojies. Piedzīvota ilūziju sabrukšana. Ilūziju pašai par sevi, kādai man jābūt, par ko jākaunas, kas jātur pašai pie sevis. un ka nav.. nav jātur pie sevis. Jāmācās būt un godīgi.
Manā dzīvē arvien mazāk paliek vietas, kur noslēpties. Arvien līdzīgāk vibrējošas dvēseles ienāk manā dzīvošanā un caur otru arvien ieraugi tikai pats sevi. Slēpjot un slēpjoties var tikai visu labo sabojāt un iekāpt atpakaļ uz riņķi riņķošanā. Un es saņemu drosmi un esmu. Tieši tik naiva, reizēm nokaunējusies, reizēm pārsmējusies, lai mācītos izkāpt no savas astes ķeršanas. Lai mācītos ieraudzīt un saplūst ar to Signi, kas vēl es varu būt. Tā ir patiesa laime satikt tādas dvēseles šajā ceļā, ar kurām nav jumta, kuru sasniegt, ir tikai zvaigžņotas debesis un saules maigie stari ir kā mudinājums kļūt par vēl tīrāku gaismas atspoguļojumu!
Mīļais draugs, kad jūti, ka esi nonācis tādā sabiedrībā, kurā ir neskaitāmi noteikumi kādam Tev jābūt, kā jāizskatās un kā jāuzvedas, meklē izeju. Meklē ceļu pie sevis un savas patiesības. Jā, iespējams kādu brīdi būs jāpaiet vienam, lai sevi iepazītu. Bet es patiesi ticu, ka katram, iepazīstot sevi arvien tīrāk, pietuvosies tās dvēseles, kas vibrē tik līdzīgi, ka rītos un vakaros pateicībā nolieksies kāda varenāka spēka priekšā. Beidzot! Beidzot sajutīsi, cik patiesa un tai pat laikā iluzora ir šī esība šeit un tagad! Beidzot sajutīsi, cik vērtīgs ir bijis darbs pie sevis un cik vajadzīgs katrs mēs šeit esam.
Mīlestībā,
Signe 
