Pēkšņi vakar vakarā uzpeldēja prieciņa sajūta. Vēl nesen ar pilnu pārliecību uzskatīju, ka neesmu gana laba; neko labāku par esošo neesmu pelnījusi. Bet te pēkšņi – prieciņa sajūta, jo visas šīs sajūtas palikušas pagātnē, tās šķiet tālas un nerezonējošas.
Pirms pusgada arvien turpināju sev atgādināt pateikties par jau esošo, būt pazemīgai un priecāties, ka esmu tur, kur esmu. Citiem taču iet vēl sliktāk un man pašai vēl nesen viss bija daudz sliktāk.
Katru rītu nopurināju no sevis kreņķi, ka jāiet uz darbu, kurš mani vairs neuzrunā un atradu sevī pa kripatiņai prieciņa, ko varēšu padot tālāk šī darba ietvaros. Ja tā godīgi, es pat to uzskatīju par lielu varonību, ka katru dienu varu apvaldīt savas vēlmes un iegribas un varu atrast motivāciju turpināt darīt to, ko daru. Par spīti tam, ka šis ceļš mani jau sen vairs neiepriecināja. Man tiešām šķita, ka neko vairāk es vienkārši nedrīkstēju prasīt. Bet es biju lepna kā pāvs – jo es savām vēlmēm stāvu pāri un turpinu pildīt savus pienākumus!
Vēl nesen nosvīdu izdzirdot telefona zvanu, jo, ja nu zvana kāds, kura klātbūtnē esmu tik maza un pelēka? Ja nu man atkal būs jātaisnojas par savu darbību/bezdarbību/esību?
Atkal un atkal šī sajūta uzpeldēja pavasarī. Atkal un atkal šo sajūtu mēģināju dziedināt kursos un psihoterapijas grupā. Atkal un atkal es turpināju noticēt tam, ka darīt kaut ko sirdij tuvāku vienkārši man nepienākas. Atkal un atkal es noticēju, ka es tiešām esmu pārāk pelēka “stalto un krāsaino” vidū.
Vakar sapratu, ka tā jau tiešām nebija nekāda varonība nepārtraukti iet pret sevi.
Īsto drosmi nācās iedarbināt dienā, kad pieņēmu lēmumu pārtraukt darīt to, kas mani neiepriecina. Uz šo soli mudināja gan dažādas zīmes jau pusgada garumā, gan arī izmaiņas veselības stāvoklī. Es šķietami gaidīju, ka kāds mani paņems aiz rokas un teiks: “Šodien ir tā diena, kad tu drīksti pārtraukt sevi mocīt. Šodien ir tā diena, kad es izritinu tavā priekšā tava ĪSTĀ ceļa paklāju – tagad tev tikai jāiet”. Jā, tā nekad nenotika..
Īstā drosme bija jāiedarbina, kad to “stalto un krāsaino vidū”, man bija jāiztaisnojas un jākļūst staltai un jāaizmirst par ierasti pelēko.
Īstā varonība parādījās tieši tad, kad nolēmu atcerēties savus sapņus un ieceres un kad saņēmu drosmi ieraudzīt sevī līdzvērtīgu personību.
Šodien es esmu priecīga. Esmu priecīga apzināties, ka esmu izvēlējusies sevi. Es esmu izvēlējusies mīlēt sevi vairāk. Es sāku sajust, ka man ir vērtība. Es drīkstu gribēt. Es beidzot pa īstam ticu, ka manā priekšā ir jaunas iespējas. Es esmu atvērta panākumiem un pārpilnības plūsmai.
Hmm, varbūt kļūstu GANA LABA?
