Izlīst no čauliņas

Par robežām. Savstarpējām robežām. Ne tikai masku dēļ, ne tikai 2 metru dēļ, ne tikai viedokļu nesakritības dēļ, bet lai sevi pasargātu no cilvēku pārbagātības mūsu dzīvēs. Robežas ir jāvelk, it sevišķi apkalpojošā sfērā strādājot.

Var robežas vilkt arī nepareizo ideju vadībā. Es pirms daudziem gadiem sāku vilkt robežas arvien stiprāk, arvien apdomīgāk.. Aiz bailēm. Aiz bailēm, ka nesapratīs. Aiz bailēm, ka nepieņems. Aiz bailēm, ka “izsitīs” no mana “ceļa”.. Aiz bailēm, ka apmānīs.. Aiz bailēm, ka negribēs.. Aiz bailēm, ka izmantos.. Līdz kāds ģimenē jau skaļi mani sāka saukt par ezīti, kuram bail tuvoties, jo duras.. Reti, kurš vairs mēģināja tuvāk nākt.. Nav nejauši, jau kopš bērnības iet pie Cilvēkiem nebija viegli. Kāpēc gan nenoslēpties pavisam?

Reiz kādā meditācijā redzēju ainu ar rūķīšiem, kuri rosās skaistā pasaku mežā. Rūķīši ar sarkanām micītēm. Katram savs darbiņš, katram savs prieciņš. Visi kā viens vienots mehānisms. Kur biju es šajā bildē? Vēroju kaut kur no tālienes. Neredzēju vajadzību pie rūķīšiem doties, jo es taču varu tos mīlēt arī no attāluma un nejaukties viņu harmonijā!

Vienveidība un vienatne mēdz nogurdināt. Gribas pārbaudīt, kas tur tajā otrā pusē ir. Kā būtu “būt” pie visiem, ar visiem kopā? Kā tur būtu iekļauties kā vienam no rūķīšiem? Bet.. Kad tā ilgstoši jau esi bijis prom no visa. Tikai vērojis un pētījis. Ir diezgan skaidrs, kā gribas un kā negribas. Bet kā saprast, kurai rūķīšu saimei atbilstu? Pēc ilgāka klusuma perioda var arī nelēkt vairs vecajā iekšā. Var meklēt jaunu rūķīšu mežu, kur būt.

Lecu tur, kur no sirds interesanti. Sākums ir neveikls, nedrošs. Sākums ir lēns un pakāpenisks. Tikai vienu gan pie sevis skaitu: esi cik patiesa vien spēj!

Vēl arvien apbrīnā plikšķinu acis, cik skaisti cilvēki pienāk pavisam tuvu. Vēl arvien pārsteigumā raustu plecus un iekšēji gaidu, vai tiešām tā var būt pa īstam? Vai tiešām var būt tik viegli, ja esi Tu pats starp citiem? Skaisti tā būt un mācīties iekļauties, piekļauties un kopā būt.

Ja arī Tu esi kur iebarikādējies, nāc ārā! Pasaule ņems Tevi pretī tieši tik atvērti, cik atvērts būsi Tu pats!

Sirsnīgi un draudzīgi,

Signe

Publicēts
Kategorizēts kā Dzīve

Autors: Signe

Kas esmu? Vēl nezinu, vēl meklēju. Domās - maziņa, kodoliņš saka, ka liela. Kam noticu, tā arī esmu. Tāpēc arī šis projektiņš, lai saprastu, kam ticēt.

Rakstiet savu komentāru

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *