Ir dienas, kā šī, kad vecās, neatrisinātās emocionālās traumas atgriežas visā savā jaudā un spozmē. Ar visiem zināmiem instrumentiem un metodēm urķēju un meklēju atbildi. Kāda jēga man šeit būt?
Parasti kādas atbildes atnāk caur zīmēm vai kā vēstījumi, teikumi, zināšana. Šodien tukšums un klusums. Rokos un rokos un netieku uz priekšu. Viens vienīgs teikums vīd pretī: Meklē palīdzību!
Sēžu pie datora, pārskatu kontaktu sarakstu un saprotu, ka vēl arvien nemāku paprasīt atbalstu. Vēl arvien negribu nevienu apgrūtināt. Sāku rakstīt vienam, izdzēšu. Sāku rakstīt otram, izdzēšu. Sāku rakstīt trešam (paskat, pati nobrīnos, ir tik daudzi, kam varētu uzrakstīt), izdzēšu. Sēžu un blenžu. Asaras birst. Var jau kā vienmēr, tikt galā pati. Var jau kā vienmēr emociju apmānīt, novēršot no tās skatienu. Bet arvien biežāk pēdējā laikā gribas iet šai emocijai cauri. Kā jau daudzi šobrīd runā: ir laiks smagās sajūtas pa īstam apzināt un šoreiz atvadīties pavisam. Ne vairs novērst skatienu, ne vairs noēst končās. Pa īstam iet cauri. Dzīvi un patiesi.
Līdz kāda mīļa gaismiņa uzraksta pirmā, it kā nezinot, bet tomēr zinot. Un es raudu, jo ir jāraud. Ir jāattīrās. Turpat blakus, kāds mierinoši sēž blakus un māca nepalikt vienai.
Lai kā es, un iespējams daudzi, gribētu vienmēr piesist roku pie krūts un lepni izslejoties teikt: es pati ar visu tieku galā, ir tik svarīgi reizēm palūgt palīdzību. Ir tik svarīgi reizēm ļaut sevi mīlēt. Svarīgāk par visu ir tikt šīm tumšajām, skumjajām pieredzēm cauri, kā lepoties ar kārtējo uzvaru vienatnē.
Mīļie, vienmēr ir kāds, kurš ir rokas stiepiena attālumā. Tikai atļaujiet sev to sajust. Tikai atļaujiet sev to piedzīvot!
Patiesā mīlestībā un pazemīgā pateicībā manai šodienas gaismiņai un visām tām gaismiņām, kas šajā pasaulē ir pieejamas mīlestībai!
Mīlestībā,
Signe
